Noa un Zvaigžņu Kompass uz Aizsalušā Loga
Ārā bija tik auksts, ka pat mēness izskatījās nosalis. Noa istabas logs bija pārklājies ar biezām, baltām ledus puķēm. Tās vijās un griezās kā senas papardes no dinozauru laikiem.
Noa stāvēja pie loga un pētīja rakstus.
– Skrambi, skaties! – Noa čukstēja. – Šī puķe izskatās pēc kartes.
Skrambis, kurš sēdēja uz palodzes, ietinis sevi vilnas šallē tā, ka ārā rēgojās tikai kājas, pabāza galvu.
– Tā izskatās pēc manas vecmāmiņas adītā džempera, – Skrambis noburkšķēja. – Tāds pats samezglots. Brr, man no skatīšanās vien salst kaulu smadzenes!
– Analizēju... – Bleķītis pieripoja klāt. Viņa zaļā gaisma apspīdēja ledu. – Tie nav parasti ledus kristāli. Tās ir... Koordinātas. Senais Ziemas Kods.
Noa sirds iemeta priecīgu kūleni. Kods!
Viņš novilka cimdu (ko bija uzvilcis, lai tēlotu pētnieku) un ar siltu pirkstu pieskārās stiklam.
Viņš savienoja vienu ledus zvaigznīti ar otru. Tad ar trešo.
Viņš uzzīmēja trīsstūri.
Tiklīdz trīsstūris noslēdzās, notika kaut kas neticams.
Līnija, ko Noa bija ievilcis, iedegās zelta krāsā.
Dzing!
Gaisma no loga izpletās pa visu istabu. Sienas pazuda. Griesti pazuda.
Pēkšņi viņi vairs neatradās istabā. Viņi stāvēja uz milzīgas, caurspīdīgas platformas, kas peldēja tieši Visuma vidū. Visapkārt lēni griezās milzīgas planētas, kas izskatījās pēc Ziemassvētku bumbām, un visur bija zvaigznes – tūkstošiem un miljoniem.
– Oho... – Skrambis atraisīja šalli. – Mēs esam Lielajā Ledusskapī! Nē, pagaidi... Mēs esam Kosmosā!
– Mēs esam Ziemas Observatorijā, – Bleķītis paskaidroja. – No šejienes tiek vadīts sniegs uz Zemes.
Telpas vidū stāvēja milzīgs, sens vadības panelis, veidots no zila ledus. Bet kaut kas nebija kārtībā.
Uz paneļa mirgoja sarkana gaisma.
Un tālumā Noa dzirdēja skaņu. Tā izskatījās pēc... raudāšanas?
Hūūū... hūūū...
Viņi piegāja tuvāk malai.
Tur, starp zvaigznēm, bija iesprūdis mākonis. Tas bija Lielais Sniega Mākonis. Viņš bija aizķēries aiz Mēness raga un netika vaļā.
– Es netieku uz Zemi! – Mākonis bēdīgi pūta. – Esmu pilns ar sniegu, man ir smagi, un bērni lejā gaida, lai varētu celt sniegavīrus! Ja es netikšu vaļā, ziema apstāsies!
Noa saprata situācijas nopietnību. Ja ziema apstāsies, nebūs slēpošanas, nebūs sniega kauju un Ziemassvētku vecīša kamanas iestrēgs dubļos!
– Mums viņš jāatbrīvo! – Noa teica.
– Bet kā? – Skrambis jautāja, skatoties lejā bezdibenī. – Man nav tik garas rokas! Un man nav spārnu (lai gan es vienmēr esmu gribējis būt sikspārnis).
Noa paskatījās uz ledus paneli. Tur bija daudz dīvainu simbolu.
– Bleķīti, vai tu vari izlasīt instrukciju?
– Valoda: Senā Arktiskā, – robots čirkstēja. – Tulkoju... Lai atbrīvotu mākoni, jāaktivizē Ziemeļu Vējš. Lai to izdarītu, jānospiež Zvaigžņu Poga.
Bleķītis norādīja uz pogu, kas atradās ļoti, ļoti augstu – uz staba, kas stiepās līdz pat Piena Ceļam.
– Tā ir pārāk augstu! – Noa teica.
– Mums jātaisa "Dzīvā Piramīda"! – Skrambis iesaucās. – Tā ir mana mīļākā vingrošana!
Plāns bija gatavs.
Bleķītis nostājās apakšā (kā stiprais pamats).
Noa uzkāpa Bleķītim uz pleciem.
Un Skrambis... Skrambis rāpās pašā augšā, uz Noa pleciem.
– Uzmanīgi, Skrambi! – Noa brīdināja, jo skeletiņš trīcēja kā apses lapa.
– Esmu stabils kā... kā želeja! – Skrambis atbildēja.
Viņi stiepās augstāk un augstāk. Skrambis izstiepa savu kaulaino roku.
– Es gandrīz to aizsniedzu! Vēl tikai mazliet...
Bet tad Skrambis ieraudzīja garām lidojošu komētu.
– O, smuka bumbiņa! – viņš novērsās.
– Skrambi, pogu! – Noa sauca.
– Ā, pareizi! Poga!
Skrambis palēcās (kas nav prāta darbs, stāvot uz pleciem) un ar pirkstu nospieda lielo, spīdošo zvaigzni.
KLIKŠ!
Tajā brīdī no paneļa izšāvās varena gaisa plūsma.
VŪŪŪŪŠŠŠ!
Tas bija Ziemeļu Vējš!
Vējš iepūta Mākonim tieši burās. Mākonis atāķējās no Mēness raga.
– Urā! – Mākonis gavilēja. – Es lidoju! Paldies, draugi! Sniegs nāk!
Bet vējš bija tik stiprs, ka tas apgāza arī "Dzīvo Piramīdu".
Noa, Skrambis un Bleķītis krita!
Bet viņi nekrita lejā. Tā kā viņi bija kosmosā, viņi lēnām, skaisti planēja.
– Es peldu! – Skrambis smējās, vicinot kājas. – Es esmu kosmonauts bez raķetes! Skatieties, es taisu salto!
Viņi lēnām nolaidās atpakaļ uz platformas.
Mākonis jau bija gabalā, un no viņa sāka krist lielas, skaistas pārslas, kas lidoja uz Zemi.
Pēkšņi istaba sāka izbalēt. Zvaigžņu kompass uz loga lēnām nodzisa.
Vūmm...
Viņi atkal stāvēja Noa istabā.
Viss bija kā parasti. Tikai...
Noa piegāja pie loga.
Ledus puķes uz stikla bija mainījušās. Tagad tās izskatījās nevis pēc papardēm, bet pēc smaidīgām sejiņām.
Un aiz loga, dārza laternas gaismā, Noa redzēja, ka sāk snigt. Milzīgām, pūkainām pārslām.
– Mēs to izdarījām, – Noa čukstēja. – Mēs ieslēdzām sniegu.
Skrambis iekrita gultā.
– Tas bija labi, – viņš teica. – Bet nākamreiz, kad kāpsim kosmosā, es gribu līdzi sviestmaizi. Bez svara stāvoklī sviestmaizes droši vien garšo labāk.
Durvis atvērās, un ienāca tētis. Viņš pienāca pie loga.
– Skaties, Noa, – tētis teica. – Sāka snigt. Izskatās, ka rīt varēsim braukt ar ragaviņām. Kāds tur augšā beidzot atvēra sniega maisu.
Noa pasmaidīja un saspieda kabatā Bleķīti (kurš klusi un apmierināti dūca).
– Jā, tēti. Kāds tur augšā nospieda pogu.
Noa ielīda siltajā gultā. Viņš jutās kā liels noslēpumu glabātājs.
Viņš zināja, ka pasaule ir pilna ar neredzamām pogām un līnijām, un dažreiz vajag tikai mazu zēnu ar siltu pirkstu, lai tās iedarbinātu.
Un Noa aizmiga, klausoties, kā sniegs klusi sitas pret rūti: Tap-tap... paldies... tap-tap...