Noa, Skrambis un Ledus Piramīdas Signāls

Vakars bija atnācis zils un kraukšķīgs. Ārā bija tik auksts, ka sniegs zem zābakiem skanēja kā cukurs – kruķ-kruķ, kruķ-kruķ.

Debesis bija pilnas ar zvaigznēm, kas izskatījās pēc sasalušām dzirkstelēm.

Noa stāvēja sava dārza vidū. Viņš bija saģērbies kā īsts polārpētnieks – biezā kombinezonā, cepurē ar ausīm un šalli līdz degunam.

Viņam blakus, līdz viduklim iegrimis sniegā, stāvēja Skrambis.

– Brrr-r-r... – Skrambis klabināja zobus. – Es esmu Saldējuma Skelets! Manas ribas ir kļuvušas par lāstekām! Vai mēs varam iet iekšā un sildīties tosterī?

– Nē, – Noa teica nopietni. – Mums ir misija. Mums jāuzbūvē Signāla Stacija.

– Apstiprinu, – no Noa kabatas atskanēja Bleķīša balss. Robots sēdēja siltumā (kabata bija izklāta ar vilnu), un ārā rēgojās tikai viņa antena. – Atmosfēras apstākļi ideāli. Kosmosa kanāli ir atvērti.

Noa bija izdomājis, ka šovakar viņi sazināsies ar Ziemeļblāzmu. Viņš bija redzējis grāmatā, ka senos laikos cilvēki būvēja piramīdas, lai runātu ar debesīm.

– Mums vajag sniega ķieģeļus! – Noa komandēja.

Viņi sāka velt bumbas.

Skrambis mēģināja velt, bet sniega bumba kļuva lielāka par viņu pašu un uzripoja viņam virsū.

– Palīgā! – Skrambis kliedza no bumbas iekšpuses. – Es esmu kļuvis par sniegavīra vēderu!

Noa viņu izglāba, un Skrambis izlīda ārā, izskatoties pēc balta spoka.

Viņi būvēja un būvēja. Tā nebija parasta sniega pils. Tā bija Piramīda. Tā bija trīsstūraina un gluda.

– Izskatās pēc Ēģiptes, – Skrambis atzina, notraušot sniegu no pleca. – Tikai daudz, daudz aukstāka. Faraoniem šeit vajadzētu vilnas zeķes.

– Tagad galvenais elements, – Noa teica.

Viņš izvilka no otras kabatas kaut ko, ko bija atradis dienā pie notekcaurules.

Tas bija dzidrs, perfekts ledus gabals. Tas bija noslīpēts kā dimants.

– Tas ir Kristāls, – Noa čukstēja. – Tas fokusēs enerģiju.

Noa uzmanīgi uzlika ledus gabalu pašā piramīdas galotnē.

– Uzmanību... – Bleķītis pīkstēja no kabatas. – Sistēma gatava.

Viņi visi atkāpās un skatījās uz piramīdu.

Nekas nenotika. Tā bija vienkārši sniega kaudze ar ledu galā.

– Hmmm, – Skrambis teica. – Varbūt vajag pieklauvēt? Vai uzdejot lietus deju?

– Nē, – Noa atcerējās. – Vajag gaismu.

Viņš ieslēdza savu jaudīgo kabatas lukturi.

Gaismas stars trāpīja tieši ledus gabalā.

Un tad notika fizika (kas izskatījās pēc maģijas).

Ledus gabals lauza gaismu. Tas sadalīja parasto, dzelteno staru tūkstošiem varavīksnes krāsu.

Gaisma šāvās uz visām pusēm un arī uz augšu – tieši debesīs.

Un debesis... atbildēja.

Pēkšņi virs koku galotnēm parādījās zaļa, viļņaina gaisma. Tā dejoja kā milzīgs, zaļš aizkars vējā. Tā bija Ziemeļblāzma.

Tā locījās un vizuļoja, it kā smaidītu Noa piramīdai.

– Oho... – Skrambis nočukstēja un aizmirsa, ka viņam ir auksti. – Vai tas ir kosmosa lielveikals? Vai citplanētiešu diskotēka?

– Tā ir Zeme, kas runā ar Sauli, – Noa klusi teica (to viņam bija mācījis tētis). – Bet izskatās, ka viņi saka "Čau" mums.

Gaisma dejoja tieši virs viņu dārza. Tā bija tik skaista, ka pat Bleķītis izlīda no kabatas, lai paskatītos.

– Skaisti... – robots nočukstēja. – Mans procesors nespēj apstrādāt tik daudz skaistuma. Error... Error... Laime.

Tad dārza durvis atvērās.

Iznāca tētis, turot rokās divas krūzes, no kurām kūpēja garaiņi.

– Es skatījos pa logu, – tētis teica. – Jūsu piramīda strādā. Jūs esat piesaukuši brīnumu.

Tētis iedeva Noa siltu kakao. Skrambis mēģināja sasildīt rokas pie krūzes malas.

– Tēti, vai senie cilvēki arī redzēja šo? – Noa jautāja, dzerot kakao un skatoties zaļajās debesīs.

– Jā, – tētis teica, apskaujot Noa plecus. – Un viņi, tāpat kā tu, domāja, ka tās ir durvis uz citu pasauli.

Viņi stāvēja tur vēl brīdi. Mazs zēns, tētis, skelets un robots. Un virs viņiem – viss milzīgais Visums.

Kad viņi iegāja iekšā, māja likās divtik silta.

Skrambis uzreiz ielīda radiatora spraugā.

– Es palikšu te līdz vasarai! – viņš paziņoja. – Atmodiniet mani, kad būs zemenes!

Noa novilka biezo kombinezonu. Viņš jutās noguris, bet tāds... piepildīts.

Iekāpis gultā, viņš aizvēra acis.

Viņš vairs nebija tikai zēns savā istabā. Viņš bija Zvaigžņu Arhitekts.

– Bip... – Bleķītis iemirdzējās uz naktsskapīša. – Signāls beidzies. Bet savienojums paliek.

– Jā, – Noa nočukstēja. – Mēs esam savienoti.

Un Noa aizmiga. Un savā sapnī viņš redzēja, ka viņa sniega piramīda kļūst par īstu kristāla torni, un Skrambis dejo ar zaļajiem gaismas stariem, beidzot būdams silts un laimīgs.