Noa, Skrambis un Lielais Putekļu Pūķis Rūcējs

Bija parasta diena. Saule spīdēja, un istabā bija miers.

Noa un tētis bija mājās vieni – īsti vīri savā štābā.

Bet pēkšņi no skapja, kur stāvēja slotas un spaiņi, atskanēja dīvaina skaņa.

Grrr.... Rūūūū....

Skrambis, kurš sēdēja uz grīdas un būvēja cietoksni no čībām, sastinga.

– Vai tu to dzirdēji, Noa? – Skrambis iečukstējās. – Izklausās, ka skapī guļ izbadējies lācis. Vai varbūt... nē, tas ir vēl ļaunāk! Tas ir Lielais Putekļu Pūķis Rūcējs!

Bleķītis pieripoja pie skapja durvīm.

– Analizēju skaņu... – robots pīkstēja. – Bīstamības līmenis: Augsts. Iesūkšanas jauda: Maksimāla. Tas ir "Elektroluxus Rex".

Noa zināja, kas tas ir. Tas bija putekļu sūcējs. Bet šodien tas nebija vienkārši aparāts. Šodien tas bija Briesmonis, kurš gribēja apēst visas pasaules zeķes un mazos Lego klučus!

– Mums jāaizstāv istaba! – Noa komandēja. – Skrambi, tu būsi Ēsma!

– Ko? – Skrambis paslēpās aiz čības. – Kāpēc es? Esmu pārāk kaulains! Es iesprūdīšu viņam kaklā!

– Tieši tāpēc! – Noa teica. – Kamēr viņš rīstīsies, mēs viņu izslēgsim!

Noa atvēra skapja durvis.

Tur stāvēja Pūķis Rūcējs – liels, sarkans, ar garu, lokanu šļūteni, kas izskatījās pēc snuķa.

Noa drosmīgi nospieda lielo pogu uz Pūķa muguras.

VROOOOMMM!!!

Pūķis pamodās! Viņš sāka rēkt tik skaļi, ka Skrambim nobira viena kāja (viņš ātri to pieskrūvēja atpakaļ).

– Viņš uzbrūk! – kliedza Skrambis.

Noa (kurš patiesībā turēja putekļu sūcēja rokturi) vadīja Pūķi pa istabu.

– Uzmanību! Viņš meklē putekļus! – Noa sauca.

Pūķis brauca pa paklāju. Ššššš-vūūūp!

Viņš apēda putekļu kumšķi zem galda. Ņam-ņam!

Viņš apēda smilšu graudiņus no koridora. Kraukš-kraukš!

Bet tad Pūķis ieraudzīja Skrambi.

Skrambis stāvēja istabas vidū un mēģināja izskatīities pēc lampas, stāvot uz vienas kājas.

Pūķa garais snuķis tuvojās Skrambim.

Vūūūū...

– Nē! – Skrambis kliedza. – Es neesmu puteklis! Es esmu dārgs mākslas darbs!

Bet Pūķis neklausīja. Snuķis pienāca pavisam tuvu Skrambja dibenam un...

PLUNKŠ!

Skrambis tika piesūkts pie trubas!

Viņš karājās gaisā, piestiprināts pie putekļu sūcēja ar savām biksēm.

– Palīgā! – Skrambis bļāva, vicinot rokas un kājas. – Viņš mani ēd! Viņš grib manu skeleta zupu! Noa, glāb manu cieņu!

Bleķītis braukāja apkārt un pīkstēja trauksmes signālus:

– Biedrs briesmās! Biedrs briesmās! Aktivizēt glābšanas operāciju "Kutināšana"!

Noa saprata, kas jādara. Pūķis Rūcējs bija vienkārši kutelīgs!

Noa nospieda pogu, kas ievilka vadu.

Vziiiuuu!

Vads ievilkās iekšā, un tas izskatījās, it kā Pūķim būtu pakutināta astīte.

Pūķis (putekļu sūcējs) no pārsteiguma apstājās. Puf...

Iesūkšana beidzās.

Skrambis nokrita uz mīkstā paklāja. Bums!

Viņš ātri piecēlās, sakārtoja savas bikses un pakratīja dūri Pūķim.

– Tev paveicās, Rūcēj! Es tieši gribēju izmantot savu slepeno Karatē-Kaulu-Cirtienu!

Pūķis Rūcējs stāvēja kluss un rāms. Viņa vēders bija pilns ar putekļiem. Viņš bija paēdis un laimīgs.

– Misija izpildīta! – Noa pasludināja. – Istaba ir tīra, un Pūķis ir pieradināts!

Skrambis uzrāpās uz izslēgtā putekļu sūcēja un apsēdās kā karalis.

– Jā, – Skrambis teica lepni. – Mēs viņu uzvarējām. Bet nākamreiz, Noa... lūdzu, pabaro viņu ar cepumiem pirms tam. Man nepatīk, ka mani osta ar tādu lielu degunu.

Tētis ienāca istabā.

– Nu, vīri, vai briesmonis uzvarēts? – viņš smaidot jautāja.

– Jā, tēti! – Noa teica. – Un Skrambis gandrīz tika apēsts!

Tētis pasmējās.

– Labi. Tad par godu uzvarai – iesim uz virtuvi un apēdīsim pa saldējumam. Bet Skrambim nedosim, ja nu viņš atkal pielīp.

Skrambis nošļūca no putekļu sūcēja un skrēja pakaļ.

– Hei! Es dzirdēju "saldējums"! Es arī gribu! Es to tikai nolaizīšu!

Un tā viņi devās uz virtuvi – Noa, tētis un Skrambis, atstājot Pūķi Rūcēju gulēt skapī un sapņot par lieliem, garšīgiem putekļu mākoņiem.