Noa un Zvaigzne, kas Nokrita Dārzā
Bija kluss, silts vasaras vakars. Sienāži dārzā spēlēja savas mazās vijoles – čirp-čirp. Noa sēdēja uz lieveņa un dzēra siltu pienu ar medu.
Pēkšņi debesīs parādījās švīka. Tā nebija parasta krītoša zvaigzne, kas pazūd. Šī zvaigzne kļuva lielāka un lielāka, līdz... BUMS!
Tā nokrita tieši Noa dārza tālākajā stūrī, kur auga vecie rabarberi.
– Oho! – Skrambis, kurš sēdēja Noa plecā, gandrīz nokrita. – Vai tas bija citplanētiešu picas piegādes kuģis? Es ceru, ka viņiem ir siera mala!
– Negatīvi, – Bleķītis pīkstēja. – Objekts ir neliels. Augsta temperatūra. Spīdēšanas koeficients: nestabils.
Noa uzvilka zābakus (lai gan bija vasara, drošība pirmajā vietā) un skrēja uz dārzu. Rabarberu lapas bija pašķirtas, un vidū, mazā bedrītē, gulēja... Zvaigznīte.
Tā nebija akmens. Tā izskatījās pēc maza, apaļa gaismas kamoliņa ar mazām rociņām un kājiņām. Un tā raudāja. Pī-pī-pī... Tās gaisma raustījās – te spilgta, te blāva.
– Tā ir zvaigžņu mazulis! – Noa čukstēja.
Zvaigznīte paskatījās uz Noa ar lielām, nobijušām acīm. Viņa mēģināja piecelties, bet paklupa un atkal sāka raudāt.
– Analīze: Zvaigzne nav sasniegusi lidošanas vecumu. Viņa izkrita no Zvaigžņu Bērnudārza, – Bleķītis secināja.
Noa uzmanīgi pastiepa roku. Zvaigznīte bija silta, bet ne karsta – kā tējas krūze.
– Neuztraucies, mazā, – Noa teica maigi. – Mēs tevi neapēdīsim. Mēs neesam melnie caurumi.
Skrambis pienāca tuvāk.
– Hei, spīdeklīt! – viņš teica un sāka dejot. – Skaties uz mani! Es esmu skelets! Esmu balts un stilīgs!
Zvaigznīte pārstāja raudāt un ar interesi paskatījās uz Skrambi. Viņa ieķiķinājās – tink-tink! – skaņa bija kā mazs zvaniņš.
Un tad viņa mēģināja spīdēt. Viņa saspringās... saspringās... un – Puf! – iznāca tikai zils dūmu mākonītis.
Zvaigznīte atkal noskuma.
– Viņa nemāk spīdēt, – Noa saprata. – Viņai jātrenējas.
– Es iemācīšu! – Skrambis pieteicās. – Galvenais ir poza! Skaties!
Skrambis nostājās "varoņa pozā".
– Tagad tu!
Zvaigznīte mēģināja atdarināt. Viņa izstiepa mazās rociņas. Un... mazliet iemirdzējās!
– Lieliski! – Bleķītis uzslavēja. – Gaismas intensitāte pieaug par 12%.
Noa iedomājās ko citu.
– Zvaigznīte, padomā par kaut ko priecīgu. Kad es esmu priecīgs, es jūtos gaišs.
Zvaigznīte aizvēra acis. Viņa domāja. Varbūt par kosmisko pienu? Vai par mīkstu mākonīti?
Lēnām, lēnām viņa sāka mirdzēt. Sākumā vāji, tad arvien stiprāk. Tā bija skaista, silta, dzeltena gaisma.
– Oho! – Noa iesaucās. – Tu spīdi!
Tajā brīdī debesīs atskanēja maiga dūkoņa. No augšas nolaidās liels, lēns gaismas stars. Tas bija kā lifts.
Augšā, debesīs, mirgoja divas lielas zvaigznes. Tās bija mamma un tētis.
Zvaigznīte iesaucās – Tink-tink! – un palēcās gaisā. Tagad, kad viņa spīdēja, viņa kļuva vieglāka!
Viņa lēnām sāka celties uz augšu, gaismas starā.
Pusceļā viņa apstājās un paskatījās uz leju.
Viņa pamāja ar mazo rociņu Noa, Skrambim un Bleķītim.
Un tad – Vūš! – viņa aizšāvās augšā pie vecākiem.
Debesīs tagad bija par vienu spožu zvaigzni vairāk.
– Mēs izglābām zvaigzni! – Skrambis bija lepns. – Bez manām deju nodarbībām viņa joprojām būtu tumša kā mana zeķe!
Tētis iznāca uz lieveņa.
– Ko jūs tur darāt tumsā? – viņš jautāja.
– Mēs ieslēdzām zvaigzni, tēti, – Noa teica.
Tētis paskatījās debesīs.
– Hm, tiešām. Tā mazā tur... tā spīd ļoti koši. Izskatās laimīga.
Noa pasmaidīja.
– Katram vajag mazliet palīdzības, lai iemācītos mirdzēt, – viņš noteica.
Un viņi gāja iekšā. Skrambis klusiņām mēģināja pats spīdēt, sasprindzinot muskuļus (kuru viņam nebija), bet izdevās tikai noklabināt zobus.
– Nekas, Skrambi, – Noa viņu apskāva. – Tu spīdi ar saviem jokiem.