Noa un Mēness Rūpnīca, kas Ražo Sapņus
Bija dziļa nakts. Noa sēdēja pie sava loga un skatījās caur teleskopu uz Mēnesi. Mēness šonakt izskatījās īpaši liels un spīdīgs – kā milzīga, balta poga debess mētelī.
Noa pagrozīja teleskopa stikliņu. Čik-čik.
– Skrambi, paskaties! – Noa čukstēja. – Uz Mēness kaut kas kūp!
Skrambis, kurš mēģināja uzbūvēt torni no zeķēm (kas nekādi negribēja stāvēt), pieleca pie teleskopa.
– Kūp? Vai tas ir Mēness Grils? Es ceru, ka viņi cep desas! Esmu izsalcis kā dinozaurs, kurš nav ēdis kopš juras laikmeta!
Bleķītis pieripoja klāt un pieslēdzās teleskopam ar savu aci.
– Analīze... Bīp. Detektēti dūmi no Sektora 7. Tā ir Sapņu Rūpnīca. Status: Kritiska kļūme. Sapņu ražošana apstādināta.
Noa atrava acis no stikla.
– Sapņu Rūpnīca nedarbojas? Bet tas nozīmē, ka bērniem šonakt nebūs sapņu! Viņi gulēs tikai melnā tumsā!
– Mums jāpalīdz! – Skrambis iesaucās, uzvelkot galvā caurduri (kas viņam bija "kosmosa ķivere"). – Uz Mēnesi! Esmu gatavs bezsvara stāvoklim – mani kauli jau tā ir viegli!
Noa pārvērta savu gultu par Kosmosa Kuģi "Zibens-7". Viņi visi iekāpa iekšā. Noa nospieda sarkano pogu (kas pa dienu bija vienkārši spilvens).
3... 2... 1... VŪŪŪŠ!
Pēc brīža viņi nolaidās uz Mēness. Putekļi šeit bija sudraba krāsā un smaržoja pēc piparmētrām.
Viņu priekšā stāvēja Mēness Rūpnīca – milzīga, apaļa ēka ar daudziem skursteņiem. Parasti no skursteņiem plūda krāsaini sapņu mākoņi, bet tagad... nekā. Tikai pelēki dūmi.
Pie vārtiem stāvēja mazs, bēdīgs robots ar trīs acīm.
– Bzzzt... – robots raudāja (eļļas asaras). – Konveijers ir iestrēdzis! Galvenais Sapņu Katls ir aizsērējis! Mēs nevaram nosūtīt nevienu sapni uz Zemi!
– Neuztraucies, mazais draugs, – Noa teica drosmīgi. – Mēs to salabosim. Skrambi, kur ir tava uzgriežņu atslēga?
– Man nav atslēgas, bet man ir... šī karote! – Skrambis lepni parādīja. – Tā der visam!
Viņi iegāja Rūpnīcā. Iekšā bija pilns ar dīvainām mašīnām. Viena mašīna maisīja zvaigžņu putekļus. Otra pildīja pudelītēs varavīksnes. Bet Galvenais Katls – milzīgs, burbuļojošs trauks – tiešām bija apstājies.
Bleķītis noskenēja Katlu.
– Kļūme atrasta. Caurulē iestrēdzis pārāk liels Murgs. Tas bloķē plūsmu.
– Murgs? – Skrambis noskurinājās un viņa ribas noklabēja. – Cerams, ka tas nav tas murgs par lielo putekļusūcēju!
Noa uzrāpās uz Katla malas. Iekšā viņš redzēja kaut ko melnu un lipīgu, kas aizsprostoja trubu.
– Mums vajag kaut ko priecīgu, lai to izšķīdinātu! – Noa sauca. – Murgi baidās no prieka!
– Prieku? – Skrambis padomāja. Tad viņš sāka dejot savu slaveno "Kaulu Džigu". Viņš lēkāja, klabināja ceļgalus un vicināja rokas kā vējdzirnavas.
Tas izskatījās tik smieklīgi, ka mazais Mēness robots sāka pīkstēt no smiekliem.
Arī Noa sāka smieties. Un Bleķītis (viņa lampiņa mirgoja jautri).
Noa smiekli iekrita Katlā kā mirdzošas bumbiņas. Plinkš! Plinkš!
Tiklīdz smiekli pieskārās melnajam Murgam – Puf! – tas izšķīda un pārvērtās par mazu, nekaitīgu dūmu mākonīti.
Katls sāka rūkt. Burbuļ-burbuļ!
Krāsaini tvaiki atkal sāka plūst pa trubām. Rozā, zili, zelta – sapņi atgriezās!
– Mēs to izdarījām! – Noa gavilēja.
Bet stāvot uz malas, Noa nejauši paslīdēja (jo Mēness grīda ir slidena) un... Oi!
Viņa paša doma – neviļus iedomāta vēlēšanās par lidošanu – iekrita konveijerā.
Mašīna to satvēra, iepakoja spīdīgā burbulī un izšāva uz Zemi. Vūūš!
– Kas tas bija? – Skrambis jautāja.
– Es domāju... tas bija mans sapnis par lidošanu, – Noa smaidīja.
Viņi atgriezās mājās ar "Zibens-7" tieši pirms rītausmas.
Nākamajā rītā bērnudārzā Noa draugs Toms teica:
– Zini, Noa, es šonakt sapņoju, ka es lidoju kosmosā! Tas bija tik forši!
Un meitene vārdā Maija teica: – Es arī! Es lidoju ar raķeti!
Visi bērni bija sapņojuši par lidošanu.
Noa saskatījās ar tēti, kurš atnāca viņam pakaļ.
– Tēti, sapņi ir svarīgi, vai ne? – Noa jautāja.
– Ļoti, – tētis atbildēja. – Tie palīdz mums izdomāt jaunas lietas. Bez sapņiem pasaule būtu pelēka.
Mājās Skrambis jau gulēja (viņš bija noguris no dejošanas). Viņš murmināja pa miegu:
– Lidojošas desas... mmm... ar sinepēm...
Noa pasmaidīja. Mēness Rūpnīca strādāja labi.