Noa un Kosmosa Pasta Restorāns
Bleķītis uzvedās dīvaini. Viņš ripoja pa apli un viņa antena griezās kā helikopters.
– Bīp-bīp-bīp! Uztverts signāls! Izsalkuma signāls! – robots ziņoja.
– Izsalkums? – Skrambis uzreiz ieinteresējās, izbāžot galvu no spilveniem. – Vai tas esmu es? Jo es varētu apēst trīs tortes un vienu desa!
– Nē. Signāls nāk no... turienes! – Bleķītis norādīja uz debesīm.
Noa paskatījās augšup. Starp mākoņiem kaut kas mirdzēja kā neona izkārtne. Tā bija lidojošs šķīvītis, bet tas izskatījās pēc... milzīga burgera?
Tas lēnām nolaidās Noa dārzā, tieši virs ābeles.
Kuģa sānos bija uzraksts dīvainā valodā, bet Bleķītis pārtulkoja: "KOSMOSA PASTA RESTORĀNS 'ZVAIGŽŅU VĒDERS'".
– Restorāns! – Skrambis jau bija kurpēs. – Ejam! Es pasūtīšu Mēness sieru!
Viņi uzkāpa pa ābeli un iegāja kuģī. Iekšpusē viss bija no sudraba un stikla. Pie galdiņiem sēdēja dažādi citplanētieši – daži ar trim acīm, daži zaļi un gļotaini, daži, kas izskatījās pēc runājošiem brokoļiem.
Bet virtuvē valdīja panika.
Galvenais Šefpavārs – liels, violets astoņkājis ar baltu cepuri – vicināja visas astoņas rokas.
– Glurb! Blarb! – viņš kliedza. – Esmu pazudinājis recepti! Klienti prasa "Mājas Garšu", bet es nezinu, kas tas ir! Es esmu mēģinājis pielikt zvaigžņu putekļus, asteroīdu mērci, pat melnā cauruma piparus – nekas neder! Viņi saka: "Nav kā mājās!"
Šefpavārs (vārds bija Glurks) izskatījās ļoti nelaimīgs.
– Kas ir "Mājas Garša"? – Skrambis jautāja, urbinot degunu (jā, joprojām bez deguna). – Vai tā garšo pēc kečupa?
Noa padomāja. Viņš atcerējās, kā mamma taisa ēst. Tas nebija par sarežģītām sastāvdaļām.
– "Mājas Garša" nav ēdiens, – Noa teica. – Tā ir sajūta.
Glurks paskatījās uz Noa ar visām piecām acīm.
– Sajūta? Vai to var nopirkt tirgū?
– Nē, – Noa pasmaidīja. – Ļauj man parādīt.
Noa piegāja pie plīts. Viņš atrada pavisam parastus makaronus un drusku sviesta. (Jā, citplanētiešiem arī ir makaroni, tikai tie ir zili).
Noa uzvārīja makaronus. Viņš tos nokāsa. Viņš ielika sviestu. Un tad viņš uzmanīgi apmaisīja, domājot par to, kā mamma viņam taisa vakariņas, kad viņš ir noguris.
Ēdienā iegāja mīlestība.
– Gatavs, – Noa teica.
Glurks pagaršoja. Viņš aizvēra acis.
– Oooo... – viņš nočukstēja. – Tas ir... silts. Tas ir... drošs. Tas garšo pēc glāsta.
Šefpavārs sāka raudāt (violetas asaras). Viņš pasniedza ēdienu klientiem.
Citplanētieši ēda un smaidīja.
– Tā ir! – kliedza viens brokolis. – Tas garšo kā manas māmiņas dārzeņu zupa uz planētas Veggie-9!
– Tas garšo kā manas vecmāmiņas vārītie mēness akmeņi! – teica akmens cilvēciņš.
Noa bija atradis Universālo Recepti.
– Paldies, mazais Zemes Pavār! – Glurks teica un paspieda Noa roku (pēc tam Skrambim, Bleķītim un vēlreiz Noa – viņam bija daudz roku).
– Mēs tev parādā! – Glurks iedeva Skrambim milzīgu kasti.
Skrambis atvēra kasti.
– OOOH! Kosmosa Pica! Tā pati lido mutē!
Un tiešām – pitas šķēle pacēlās gaisā un lēnām peldēja uz Skrambja pusi.
Kuģis pacēlās un aizlidoja atpakaļ zvaigznēs.
Noa un draugi sēdēja ābelē un skatījās pakaļ.
– Zini, – Noa teica, – vislabākais restorāns tomēr ir mājās. Kur mamma ir šefpavāre.
– Jā, – Skrambis piekrita, cīnoties ar lidojošo picu, kas mēģināja ielīst viņam ausī. – Bet šī pica ir diezgan jautra!
Mājās tētis jau gaidīja.
– Vai vakariņas ēdīsiet?
– Jā! – visi iesaucās.
Jo nekas negaršo labāk par to, kas gatavots ar mīlestību.