Noa un Zobu Birstes, kas Aizbēga
Vannas istabā valdīja tas īpašais, mitrais klusums, kāds iestājas tieši pirms gulētiešanas. Gaisā smaržoja pēc visiem pasaules tīrākajiem aromātiem – pēc lavandas ziepēm, pēc pūkainiem dvieļiem un mazliet pēc tēta bārdas putām, kas smaržoja pēc meža.
Noa, ģērbies savā mīļākajā pidžamā ar raķetēm, iesoļoja vannas istabā kā nopietns kapteinis, kurš gatavojas kārtējai misijai. Misijas nosaukums bija "Zobu Tīrīšana". Tā bija svarīga misija. Tētis vienmēr teica, ka zobi ir kā mazi, balti karavīri, kas jāsargā no Sliktā Cukura Armijas.
Noa piebīdīja savu koka ķeblīti pie izlietnes (jo spogulis vēl bija mazliet par augstu) un pakāpās uz tā. Viņam līdzi bija viņa uzticamā komanda – Skrambis un Bleķītis.
Skrambis, mazais plastmasas skeletiņš, šovakar bija uzvilcis sev galvā tēta zobu diega kastīti kā ķiveri. Tā viņam visu laiku slīdēja uz acīm, bet Skrambis izlikās, ka tas ir speciāls nakts redzamības aprīkojums.
– Gatavs cīņai ar baktērijām! – Skrambis paziņoja, vicinot vates kociņu kā zobenu. – Es tās duršu un kutināšu līdz tās padosies! Starp citu, Noa, vai es varu iztīrīt savus kaulus? Man liekas, ka man viens ribas kauliņš ir kļuvis mazliet... nu, nepietiekami spīdīgs.
Bleķītis, vecais robots, stāvēja uz veļasmašīnas malas. Viņa sarkanā gaismiņa lēni pulsēja.
– Analizēju situāciju... – robots nočirkstēja. – Ūdens temperatūra: ideāla. Zobu pasta: gatavībā. Birstes: ... Kļūda. Objekts nav atrasts.
Noa paskatījās uz zilo krūzīti, kurā parasti dzīvoja viņa zobu birste (ar smaidīgu zaķi uz kāta) un tēta un mammas birstes. Krūzīte bija tukša. Tā izskatījās bēdīga un vientuļa, kā māja, no kuras visi ir izvākušies.
– Tās ir prom! – Noa iesaucās. – Manas zobu birstes nav!
Skrambis pielēca kājās un gandrīz iekrita izlietnē.
– Nolaupīšana! – viņš čukstēja šausmās. – Tās noteikti ir nolaupījuši Zobu Fejas ļaunie brālēni! Viņi grib uzbūvētu pili no lietotām birstēm!
Noa piemiedza acis. Viņš nebija parasts puika. Viņš bija detektīvs.
– Mums jāmeklē pēdas, – Noa teica stingri.
Viņš pieliecās tuvāk izlietnes malai. Tur, uz baltā porcelāna, bija redzama maza, balta pēdiņa. Un tālāk vēl viena. Tās izskatījās pēc maziem sniega pleķīšiem, bet smaržoja pēc piparmētrām.
– Tās ir zobu pastas pēdas! – Noa noteica. – Tās ir aizgājušas... uz turieni!
Pēdas veda prom no izlietnes, garām ziepju traukam, pāri veļasmašīnas "kalnam" un lejā uz grīdas flīzēm. Noa, Skrambis un Bleķītis klusi sekoja. Viņi līda zem vannas, kur parasti dzīvoja tikai putekļu rullīši un viens pazaudēts pīles bērns.
Tur, pašā stūrī, aiz lielā veļas groza, viņi ieraudzīja dīvainu skatu.
Trīs zobu birstes – Noa zaķu birste, tēta lielā, zilā birste un mammas sarkanā birste – gulēja uz mīksta, nomesta dvieļa. Tās izskatījās... atpūtušās. Tēta birste bija atspiedusies pret švammi kā pret sauļošanās krēslu.
Noa pierāpoja tuvāk.
– Ko jūs te darāt? – viņš jautāja.
Birstes atrāvās. Tēta birste (kura izskatījās visvecākā un sarainākā) piecēlās stāvus.
– Mēs streikojam! – birste paziņoja rupjā, bet nogurušā balsī. – Mēs esam noguruši, Noa. Katru vakaru – šrubēt, berzt, kasīt. Uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi. Mums sāp sariņi!
– Jā! – piebalsoja mammas birste smalkā balstiņā. – Un man nekad neļauj uzvilkt smaržas, tikai to lēto piparmētru pastu. Es gribu smaržot pēc rozēm!
Noa birstīte, kurai uz kāta bija uzzīmētais zaķis (kurš tagad izskatījās bēdīgs), klusi nošņukstējās.
– Un tu, Noa... tu dažreiz mani grauz, – tā teica. – Tas sāp. Es neesmu burkāns.
Noa sajutās vainīgs. Viņš tiešām dažreiz manīja, ka zobu birste ir garšīga. Viņš nolaida galvu.
– Es negribēju jums darīt pāri, – Noa klusi teica. – Es nezināju, ka jums vajag atpūtu.
Skrambis izlīda no Noa kabatas. Viņš nostājās birstēm priekšā, rokas sānos ielicis (cik nu skelets to var). Viņa rokas trīcēja.
– Paklau, biedri birstes! – Skrambis teica. – Es saprotu jūsu sāpes. Arī man ir grūti. Manas rokas ir nosvīdušas... paga, man taču nav sviedru dziedzeru! Bet vienalga! Būt par tīrīšanas rīku ir smags darbs. Bet padomājiet – bez jums Noa zobi kļūs dzelteni kā vecs siers!
– Tieši tā! – Bleķītis piebalsoja. – Statistika rāda: Sliktais Cukurs uzvarēs 24 stundu laikā. Zobi sabruks. Smaids pazudīs. Pasaulē būs par vienu priecīgu smaidu mazāk.
Birstes saskatījās. Tēta birste nopūtās, un no tās izbira mazliet sausa pasta.
– Mēs negribam, lai Noa smaids pazūd, – tā rūca. – Bet mēs gribam atvaļinājumu. Mēs gribam uz Havaju salām.
Noa acis iedegās. Viņš zināja, kā to atrisināt.
– Pagaidiet šeit! – viņš čukstēja.
Noa aizskrēja uz savu istabu. Viņš atgriezās pēc minūtes ar šķērēm, krāsaino papīru un līmi.
Zem vannas sākās liela rosība. Noa mērīja, grieza un līmēja.
Pēc brīža katrai zobu birstei bija jauns, smalks aksesuārs.
Tēta birste dabūja platu salmu cepuri (no dzeltena papīra). Mammas birste tika pie skaistiem svārkiem no rozā salvetes. Bet Noa birstīte dabūja mazu, mazu saulessargu, ko turēt rokā (ja birstēm būtu rokas).
– Lūdzu, – Noa teica, pasniedzot dāvanas. – Šis ir jūsu Zobu Birstu Kūrorts. Krūzīte vairs nebūs cietums. Tā būs jūsu viesnīca ar baseinu.
Birstes bija sajūsmā. Tās grozījās un apbrīnoja savus jaunos tērpus.
– Izskatās diezgan glauni, – tēta birste atzina, piekārtojot cepuri. – Labi, Noa. Mēs atgriežamies darbā. Bet ar vienu noteikumu – nekādas graušanas!
– Apsolu! – Noa teica un pacēla roku svinīgā zvērestā.
Viņi visi atgriezās pie izlietnes. Birstes ielēca atpakaļ krūzītē, un tagad tās izskatījās nevis vienkārši pēc plastmasas gabaliem, bet pēc tūristiem, kas tikko atgriezušies no pludmales.
Tajā brīdī atvērās vannas istabas durvis. Ienāca tētis.
– Noa? – tētis brīnījās. – Ko tu dari zem vannas? Un kāpēc manai zobu birstei galvā ir... papīra cepure?
Noa pasmaidīja, parādot visus savus (vēl neiztīrītos) zobus.
– Viņām bija vajadzīgs atvaļinājums, tēti. Viņas bija pārgurušas. Bet tagad viņas ir gatavas strādāt.
Tētis paskatījās uz Noa, tad uz birstēm, un viņa acīs parādījās tas siltais mirdzums, kas Noa tik ļoti patika.
– Tu zini, – tētis teica, paņemot savu birsti (uzmanīgi, lai nesaburzītu cepuri). – Tu esi ļoti gādīgs puika, Noa. Pat birstes pie tevis jūtas labi. Tas ir liels talants.
Tētis paņēma zobu pastu.
– Nu ko, kapteini. Kuru šovakar? Piparmētru vai zemeņu?
Noa paskatījās uz savu zaķu birstīti zem saulessarga.
– Zemeņu, – Noa nolēma. – Tā garšo pēc vasaras. Tas viņām patiks.
Un tā viņi tīrīja zobus – tētis un Noa. Skrambis stāvēja blakus un izlikās, ka tīra savus neesošos zobus ar vates kociņu, pie sevis bubinot: "Pa labi... pa kreisi... un kaulus spodrinām...".
Vannas istabā atkal bija miers, bet tas vairs nebija tukšs miers. Tas bija priecīgs miers, pilns ar zemeņu smaržu un klusiem smiekliem.