Kaimiņiene, kas Aizmirsa, Kā Spēlēties
Diena bija pārāk saulaina, lai sēdētu istabā. Saule spīdēja tieši acīs un teica: "Ei, nāc ārā! Esmu uzsildījusi visu pagalmu!"
Noa, Skrambis un Bleķītis devās lejā pa kāpnēm. Noa turēja rokās savu vislielāko dārgumu – milzīgu ziepju burbuļu pūšamo rīku, kas izskatījās pēc diviem kociņiem ar auklu. Skrambis sēdēja Noa krekla kabatā, un tikai viņa galvaskauss rēgojās ārā kā balta piespraude.
– Es ceru, ka vējš būs pareizajā virzienā, – Skrambis gudri spriedelēja. – Ja vējš pūtīs no ziemeļiem, mēs aizpūtīsim burbuļus uz Āfriku. Ja no dienvidiem... tad tie ielidos man acīs. Kuru man nav. Bet vienalga tas būtu nepatīkami.
Bleķītis ripoja blakus, skaitot pakāpienus.
– Viens, divi, trīs... Uzmanību! Pakāpiens numur pieci ir bīstami slidens. Iesaku aktivizēt bremzēšanas sistēmas.
Tieši tad, kad viņi nonāca pirmā stāva kāpņu telpā, atvērās durvis. Tās bija tumši brūnas durvis, kas vienmēr izskatījās dusmīgas.
No tām iznāca Kundze Bērziņa.
Kundze Bērziņa bija ļoti veca. Viņas sejā bija tūkstoš grumbiņu, un viņa vienmēr nēsāja pelēku mēteli, pat vasarā. Viņai rokās bija iepirkumu maisiņš, kurā noteikti bija tikai kartupeļi un avīzes par sliktām ziņām.
Viņa paskatījās uz Noa un sarauca uzacis.
– Tā, tā, – viņa noburkšķēja. Balss izklausījās pēc veca radio, kas čerkst. – Atkal tie trokšņotāji. Vai tad bērniem nav jāsēž skolā vai... vai klusumā?
Noa apstājās.
– Labdien, Bērziņas kundze, – viņš pieklājīgi teica. – Mēs ejam pūst burbuļus. Vai jūs gribat nākt līdzi?
Kaimiņiene paskatījās uz Noa tā, it kā viņš būtu piedāvājis viņai apēst vardi.
– Burbuļus? – viņa nošņāca. – Kas tās par muļķībām? Tas ir lipīgi, slapji un bezjēdzīgi. Es esmu nopietns cilvēks. Man nav laika niekiem.
Skrambis iečukstējās Noa ausī.
– Noa! Es zinu, kas viņai kaiš. Es reiz sasitu savu elkoņa kaulu, un tas ļoti sāpēja. Tad es atcerējos, ka man nav nervu galu, un sāpes pārgāja. Bet viņai... viņai ir aizmirsies fails "Prieks.exe". Viņas sistēma ir uzkārusies uz "Nopietnība" režīma!
Bleķītis to apstiprināja.
– Skenēju objektu... Smaids nav detektēts pēdējos 54 gados. Sirds apvidū konstatēts putekļu slānis. Nepieciešama steidzama iejaukšanās.
Noa sirds sažņaudzās. Viņš nevarēja iedomāties dzīvi bez spēlēšanās. Tas būtu kā ēst zupu bez garšas. Vai kā zīmēt ar zīmuli, kuram nolūzis gals.
Bērziņas kundze lēnām gāja uz izejas durvīm, smagi nopūzdamās pie katra soļa.
Noa zināja, ka viņam ir jāpalīdz. Viņš nevarēja atļaut kaimiņienei palikt tik pelēkai.
– Skrambi, gatavo deju kurpes! – Noa čukstēja.
Viņi izskrēja ārā pagalmā. Bērziņas kundze sēdēja uz soliņa un meklēja somā atslēgas. Viņa izskatījās tik skumja, it kā viņai virs galvas lītu neredzams lietus.
Noa iemērca kociņus ziepju ūdenī. Viņš pagaidīja vēju. Un tad... Vūūš!
Milzīgs, garš, vizuļojošs burbulis izlidoja gaisā. Tas bija gandrīz tikpat garš kā pats Noa. Tajā varavīksnes krāsās spīdēja saule, mākoņi un koki.
Burbulis lēnām, lēnām peldēja tieši garām Bērziņas kundzes degunam.
Viņa pacēla galvu. Viņas acis sekoja burbulim. Viņa gribēja kaut ko burkšķēt, bet apstājās.
– Tagad, Skrambi! – Noa komandēja.
Noa izcēla Skrambi no kabatas un nolika uz zālītes. Skrambis sāka savu slaveno "Kaulu Deju". Viņš klabināja ceļgalus, grozīja gurnus un vicināja rokas kā vējdzirnavas.
– Čiki-briki, kauli klab! – Skrambis dziedāja savā smalkajā, čīkstošajā balsī. – Skatieties uz mani! Es esmu dejojošs skelets! Es esmu skaistāks par balerīnu!
Bērziņas kundze skatījās. Viņas mute mazliet pavērās.
Bleķītis pieripoja pie viņas kājām un maigi pīkstēja:
– Bip-bop. Lūdzu, smaidiet. Tas uzlabo sejas muskuļu tonusu.
Un tad Noa uzpūta vēl vienu burbuļu mākoni. Simtiem mazu burbulīšu lidoja ap kaimiņieni kā mazas, priecīgas planētas.
Viens burbulis nolaidās tieši uz viņas pelēkā mēteļa pogas un – pop! – pārplīsa.
Bērziņas kundze sastinga.
Un tad... kaktiņi viņas lūpām sāka celties uz augšu.
No viņas kakla izlauzās dīvaina skaņa. Tā izklausījās pēc sarūsējušām durvīm, kas veras vaļā. He-he...
Tad skaļāk. Ha-ha!
Bērziņas kundze pasniedzās un ar pirkstu pārplēsa vēl vienu burbuli.
– Tiešām... – viņa nomurmināja. – Tas ir... diezgan skaisti.
Noa pieskrēja klāt.
– Mēģiniet jūs! – viņš pasniedza kociņus.
Bērziņas kundze vilcinājās. Viņa paskatījās apkārt, vai citi pieaugušie neredz. Bet pagalmā neviena cita nebija.
Viņa nolika savu smago somu. Viņa paņēma kociņus.
Ar neveiklu, trīcošu kustību viņa vēzēja rokas.
Izlidoja greizs, bet liels burbulis.
– Es to izdarīju! – Bērziņas kundze iesaucās, un viņas balss pēkšņi bija jaunāka. Tā vairs nečerkstēja. – Skatieties! Tas lido pāri kokam!
Viņi pavadīja visu pēcpusdienu pūšot burbuļus. Bērziņas kundze pat iemēģināja deju soļus kopā ar Skrambi (kurš viņai iemācīja "Gurnu klabināšanu"). Viņa smējās tik skaļi, ka baloži uz jumta brīnījās.
Kad saule sāka rietēt un tētis nāca mājās no darba, viņš apstājās pie vārtiņiem.
Viņš redzēja Noa, kurš sēdēja zālē. Un viņš redzēja Bērziņas kundzi – to pašu, kura parasti sūdzējās par skaļu elpošanu – stāvam burbuļu mākonī, smaidīgu un ar vaļā atpogātu mēteli.
Tētis pienāca klāt, un Noa pieskrēja viņam pretī.
– Tēti! Mēs iemācījām Bērziņas kundzei spēlēties!
Kaimiņiene noslaucīja prieka asaru no vaiga.
– Paldies, Noa, – viņa teica. – Es biju aizmirsusi, ka pasaule ir krāsaina. Paldies, ka parādīji man varavīksni.
Viņa iebāza roku kabatā un izvilka skaistu, spīdīgu konfekti sarkanā papīrītī.
– Tas tev, – viņa iedeva Noa. – Un tas... – viņa izvilka mazu, baltu pogu. – Tas tavam skeletam. Lai viņam ir jauna medaļa.
Skrambis bija tik laimīgs, ka gandrīz nokrita gar zemi.
Vakarā, kad Noa gāja gulēt, tētis apsēdās viņam blakus.
– Tu zini, Noa, – tētis teica, glāstot dēla galvu. – ES domāju, ka tu proti īstu maģiju.
– Maģiju? – Noa žāvājās.
– Jā. Pārvērst vecu, skumju cilvēku par priecīgu bērnu... tas ir lielāks brīnums nekā lidojoši paklāji. Tu esi burvis, Noa.
Noa pasmaidīja. Viņš paskatījās uz Skrambi, kurš gulēja uz spilvena ar savu jauno "medaļu" uz krūtīm.
– Es neesmu burvis, tēti, – Noa nomurmināja, acīm ciet ciet. – Mēs vienkārši uzpūtām burbuļus. Burbuļi visu salabo.
Un Noa aizmiga, sapņojot par pasauli, kur visi – gan bērni, gan vecas kundzes, gan roboti – dejo putu mākoņos un smejas tik skaļi, ka zvaigznes notrīc.