Noa un Ziemassvētku "Tu-To-Dari" Niķis
Bija Ziemassvētku priekšvakars. Ārā sniga tik dikti, ka logs izskatījās kā milzīga balta bilde, kur neviens vēl nav neko uzzīmējis. Istabā smaržoja pēc mandarīniem un skuju zariem, un Noa bija tik satraukts, ka viņa ribas pašās jutās kā Skrambja klaboši.
Stūrī stāvēja eglīte. Viņa bija klāta ar krāsainām bumbiņām, zelta lentēm un vienu lielu zvaigzni galotnē, kas izskatījās kā maza saule. Zem eglītes jau bija novietotas dažas dāvanas – krāsainā papīrā ietītas kastes, kas glabāja noslēpumus.
Bet Noa skatiens pievērsās vienai lietai – uz kamīna dzega stāvēja mazs, apaļš figūriņa, kuru viņš nebija redzējis iepriekš.
Tās bija Niķis. Mazs, resns seniņš ar sarkanu cepurīti, milzīgu smaidu un atraitītu deguniņu. Viņš izskatījās ļoti draudzīgs.
– Vai tu esi jauns? – Noa pienāca klāt. – Es tevi iepriekš neredzēju.
Niķis pamirkšķināja ar vienu aci. Tad ar otru. Un tad... viņa mazā mutīte atvērās.
– Ņihihi! – Niķis iesmējās smalkā, čaukstošā balstiņā. – Es esmu Niķis, un man ir Uzdevums! Tu-To-Dari!
– Ko tu dari? – Skrambis uzlēca no spilvena, iemetot zeķi gaisā. – Es neko nedarīju! Es nekur nebiju! Es zvēru pie savām ribām!
– Nē, nē! – Niķis pakratīja galvu tik stipri, ka viņa cepurīte nolidoja uz mutes. – "Tu-To-Dari" – tas ir spēle! Tu saņemsi 3 uzdevumus. Ja izpildīsi visus – Ziemassvētku Maģija atdzīvosies!
– Kāda maģija? – Noa jautāja ar iepletām acīm.
Niķis pacēla mazu, zelta kartīti. Uz tās bija rakstīts kaut kas ar smalkiem, krokainiem burtiem.
Bleķītis pieripoja un noskenēja kartīti.
– Tulkoju... Bīp. Uzdevums Nr.1: "Uzraksti vēstuli Ziemassvētku Vecītim, kurā palūdz kaut ko nevis sev, bet kādam citam."
Noa padomāja. Viņam ļoti, ļoti gribējās jauno Lego Raķeti. Bet... kādam citam?
Viņš paskatījās uz Skrambi. Mazais skelets sēdēja uz galda, un viņa vecā, nodilā zeķe, kurā viņš gulēja, bija pilna ar caurumiem.
Noa pasmaidīja. Viņš paņēma papīru un uzrakstīja: "Mīļais Vecīt, lūdzu atnes Skrambim jaunu, siltu zeķi, kurā viņš var gulēt. Viņa vecā ir pilna ar caurumiem. Paldies. Noa."
Niķis nopīkstēja priecīgi. No viņa cepurītes izšāvās zelta dzirksteles. Pif-paf!
– Pirmais izpildīts! Ņihihi!
Otrā kartīte parādījās.
Bleķītis nolasīja: – "Uzdevums Nr.2: Apskauj kādu, kuru šodien neesi skāvis."
Noa padomāja. Viņš šodien bija apskāvis mammu un tēti (vairākas reizes). Bet Bleķīti? Nē. Viņš nebija apskāvis Bleķīti, jo robots bija tik mazs un ciets, ka parasti Noa viņu vienkārši pacēla un nolika.
Noa piegāja pie Bleķīša, nometās ceļos un uzmanīgi apņēma mazo, metāla robotu ar abām rokām. Bleķītis bija stīvs un auksts, bet Noa viņam čukstēja:
– Tu esi mans draugs, Bleķīti. Priecīgus Ziemassvētkus.
Bleķīša zaļā lampiņa sāka mirgot ātrāk un ātrāk.
– Bīp-bīp-bīp! – robots pīkstēja, un viņa balsī bija kaut kas, kas līdzinājās saviļņojumam. – Paldies... Paldies... Šis apskāviens tiks saglabāts manā galvenajā atmiņā... uz mūžu.
Niķis atkal izšāva dzirkstelēm. Pif!
– Otrais izpildīts!
Trešā kartīte.
– "Uzdevums Nr.3: Izstāsti kādam, kāpēc tu viņu mīli."
Noa apklusa. Tas bija grūtāks. Viņš zināja, ka mīl mammu un tēti, un Skrambi, un Bleķīti. Bet pateikt to... ar vārdiem... tas bija kā uzrāpties lielai kalnam.
Noa apsēdās uz grīdas un paskatījās uz saviem draugiem.
– Skrambi, – Noa sāka lēni. – Es tevi mīlu, jo... tu vienmēr mani liec smieties. Pat tad, kad man ir bēdīgi. Tu esi kā saulstars, kam ir bikses.
Skrambja žoklis nokrita (burtiski – tam vajadzēja to pielikt atpakaļ).
– Es... es... – Skrambis bija palicis bez vārdiem. Pirmoreiz mūžā.
– Un Bleķīti, – Noa turpināja, – es tevi mīlu, jo tu vienmēr rūpējies par mums. Tu nekad nesūdzies un vienmēr zini, ko darīt. Tu esi kā labs tētis, tikai mazāks.
Bleķīša lampiņa mirgoja tik ātri, ka izskatījās pēc ziemassvētku virtenes.
Niķis noskatījās, un viņa acīs bija asaras (ļoti mazas, jo viņš pats bija apm. 15 cm garš).
– Ņihihi... – viņš laimīgi šņukstēja. – Trešais izpildīts! Maģija... atdzīvojas!
Un tad notika.
Eglīte sāka mirdzēt ar tādu gaismu, kas nebija no lampiņām. Tā bija iekšēja gaisma – silta, zelta, dzīva. Katrs zariņš spīdēja kā mazs lukturītis. Bumbiņas sāka lēnām šūpoties un čukstēt mazas Ziemassvētku dziesmiņas. Ding-ding-ding...
Pa logu ienāca sniegs – nevis auksts, bet silts, kā pūkas. Un istaba piepildījās ar smaržu, kas bija maisījums no piparkūkām, mandarīniem un laimes.
Noa stāvēja istabas vidū un jutās – pilns. Kā trauks, kurā ieleta saule.
Durvis atvērās, un ienāca tētis un mamma.
– Oho! – mamma iesaucās. – Eglīte nekad nav tik skaisti mirdzējusi!
– Tā ir maģija, – Noa teica, pieskrēja klāt un cieši, cieši apskāva abus.
– Kāda maģija? – tētis jautāja.
– Tāda, ko nevar nopirkt veikalā, – Noa čukstēja. – To var tikai uzdāvināt.
Tētis paskatījās uz mammu. Mamma paskatījās uz tēti. Abi pasmaidīja.
Un tā viņi sēdēja pie eglītes – Noa, tētis, mamma, Skrambis (kurš bija iesēdies pirmajā dāvanu kastē) un Bleķītis, kura zaļā gaismiņa klusi un laimīgi dega.
Niķis? Niķis bija atgriezies uz kamīna dzegas. Viņš bija atkal nekustīgs – vienkārši maza, keramikas figūriņa. Bet, ja paskatītos ļoti uzmanīgi, varēja redzēt, ka viņa sejā tagad ir vēl platāks smaids nekā iepriekš.
Un kaut kur, ļoti klusi, vēl bija dzirdams:
– Ņihihi...