Noa, Skrambis un Rūsas Ielejas Gūstekņi

Zem Noa gultas bija cits pasaule. Viņš to zināja, jo katru reizi, kad viņš paliecās pār gultas malu un paskatījās lejā, viņš redzēja putekļu kumšķus, kas izskatījās pēc pelēkām kalnu virsotnēm, un gumijnieku, kas bija nomests tur pagājušajā nedēļā un tagad izskatījās kā pamests templis tuksnesī.

Bet šovakar, kad Noa noliecās, viņš ieraudzīja kaut ko citu. Tur, pavisam dziļi – aiz gumijnieka un putekļu kalna – mirdzēja oranža gaisma. Tā izskatījās pēc lāvas.

– Skrambi, ej šurp! – Noa nočukstēja.

Skrambis uzreiz bija klāt. Viņa acis (kaut tādas nav) iemirdzējās kā tādam, kurš saož piedzīvojumu.

– Kas tur ir? Saldumu alā? Slepenā baseins? Dinozaura ola?

Bleķītis pieripoja un izstiepās ar savu antenu pār gultas malu.

– Analizēju... Bīp. Reģionālais nosaukums: Rūsas Ieleja. Bīstamības līmenis: Nenosaka, bet ieteicama piesardzība.

Noa bez ilgas domāšanas norāpās no gultas un ielīda zem tās. Skrambis un Bleķītis – aiz viņa.

Tikko viņi paslīdēja zem gultas, telpa mainījās. Putekļu kalni kļuva par īstiem klinšu masīviem. Gumijnieks izauga par senu cietoksni. Un oranžā gaisma – tā nāca no tālienes, kur rūsganas klintis stiepās līdz pat apvārsnim.

Te smaržoja pēc metāla un siltām smiltīm.

– Oho, – Skrambis izsaucās, pagriežot galvu visās pusēs. – Mēs esam citā dimensijā! Man patīk! Vai te var dabūt cepumus?

– Uzmanību! – Bleķītis pēkšņi pīkstēja. – Detektēju metāla dzīvības formas! Tās nāk šurp!

No akmeņu aizas iznira trīs mazas, rūsainas figūriņas. Tās bija roboti. Bet ne tādi kā Bleķītis – tie bija veci, cauri un salauzti. Vienam trūka roka, otram bija saliekta antena, trešajam mirgoja acs kā stroboskops. Viņi izskatījās bēdīgi un noguruši.

– Palīgā... – pirmais robots nočiks̄tēja. – Mēs... esam iestrēguši. Rūsa... ēd mūs... dzīvus.

Noa pienāca tuvāk. Viņš redzēja, ka roboti bija klāti ar brūnu, biezu rūsas kārtu. Tā ēdās viņu metālā kā slimība – lēni, bet neapturamā.

– Viņi mirst! – Noa iesaucās. – Mums viņi jāpalīdz!

– Diagnoze: progresējoša oksidēšanās, – Bleķītis skumji konstatēja. – Ārstēšana: nepieciešama eļļa un tīrīšana. Bez tā – sistēmu izslēgšanās 47 minūšu laikā.

Skrambis palika nopietns. (Kas viņam gadījās ļoti reti.)

– 47 minūtes? Tas ir... mazāk nekā viena multfilma! Noa, mums ātri jārīkojas!

Noa paskatījās apkārt. Rūsas Ieleja bija sausa un kaila, bet tālumā viņš ieraudzīja kaut ko – mazu, zaļu laukumiņu. Tur kaut kas spīdēja.

– Tur! – Noa norādīja. – Tur ir kaut kas zaļš! Varbūt tur ir ūdens! Vai eļļa!

Viņi devās uz zaļo laukumu. Ceļš bija grūts – akmeņi bija asi un karstā smiltī grūti bija iet. Rūsainie roboti vilkās līdzi, bet viņi kustējās lēni un sāpīgi.

– Es tevi nesu! – Noa teica mazākajam robotam un pacēla to savās rokās. Robots bija smags un ass, bet Noa neatlaida.

Skrambis mēģināja nest otru robotu, bet, tā kā pats bija vieglāks par to, ko viņš nesa, abi gāzās zemē un ripoja pa smiltīm kā divi neveikli boulinga ķegļi.

– Es tevi glābju! – Skrambis sauca, guļot zem robota. – Vienkārši... no šī leņķa!

Bleķītis vilka trešo robotu, piesienot viņu ar vadu un velot kā ragaviņas.

Viņi sasniedza zaļo laukumu. Un tur – brīnums! – no zemes sūcās mazs avotiņš ar caurspīdīgu, spīdīgu šķidrumu. Tas nebija ūdens. Tas bija Dzīvā Eļļa – zelta, silta un smaržoja pēc vasaras lietus.

– Ātri! – Noa sauca. Viņš iesmēla plaukstās šķidrumu un sāka uzmanīgi berzēt rūsaino robotu. Visur, kur Dzīvā Eļļa pieskārās rūsai – čiks! – rūsa izšķīda, un metāls atkal kļuva spīdīgs un spēcīgs.

Skrambis palīdzēja ar savu zeķi, ko viņš lietoja kā lupatiņu.

– Es esmu labākais auto mazgātājs Rūsas Ielejā! – viņš lepni teica, berzdams robota kāju. – Spīdums garantēts!

Bleķītis uzmanīgi eļļoja locītavas un zobratiņus, kas bija sasalušās no rūsas.

– Locītava kreisā – atjaunota. Locītava labā – atjaunota. Galva – griežas.

Lēnām, pa vienam, trīs rūsainie roboti atdzīvojās. Viņu acis iedegās spilgti. Viņu locītavas sāka kustēties brīvi. Viņi piecēlās kājās un iztaisnojās.

– Mēs... esam brīvi! – pirmais robots iesaucās. Viņa balss tagad skanēja skaidri un stipri. – Paldies, cilvēk! Paldies, draugi!

Mazākais robots pienāca Noa un uzlika savu metāla roku uz Noa pleca.

– Tu mūs izglābi. Tu esi labsirdīgs. Mēs nekad to neaizmirsīsim.

– Es tikai palīdzēju, – Noa pasmaidīja.

Trīs roboti sāka dejot – metālisku, žvadzoņisku priecīgu deju, kas izklausījās kā mūzika no vecas, bet laimīgas fabrikas.

Un tad – vūūm! – Rūsas Ieleja sāka izbalēt. Akmeņu kalni kļuva par putekļu kumšķiem. Zaļais laukums – par zeķi, kas bija izkritusi no gultas. Un trīs roboti – tie pamāja un pazuda kā sapnis, kas aiziet ar rītausmu.

Noa izlīda no gultas apakšas. Viņa rokas bija mazliet putekļainas un smaržoja pēc metāla.

Tētis ienāca istabā.

– Kur tu biji, piedzīvojumu meklētāj?

– Zem gultas, – Noa teica. – Tur ir vesela pasaule, tēti. Ar robotiem, kam vajag palīdzību.

Tētis pasmaidīja un pacēla Noa uz rokām.

– Zini, Noa, pasaule ir pilna ar tādiem, kam vajag palīdzību. Un tas, kurš vienmēr apstājas un palīdz – tas ir īstais varonis.

– Es palīdzēju, – Noa čukstēja. – Un Skrambis arī. Ar zeķi.

Tētis iesmējās, ielika Noa gultā un apsedza ar segu.

– Arlabunakti, manu varoni.

– Arlabunakti, tēti.

Noa aizvēra acis. Viņam šķita, ka zem gultas vēl mirkli dzirdams kluss bīp-bop-bīp – trīs mazu robotu pateicības signāls.

Un Noa sapņoja par spīdīgu, zelta pasauli, kur nekas nekad nerūsē – jo vienmēr ir kāds, kas rūpējas.