Noa, Skrambis un Ziemassvētku Spoks, kurš smaržoja pēc Vaniļas
Bija Ziemassvētku vakars. Ārā snigs bija noklājis visu – jumtus, koku zarus, pat suņu budas. Noa istabā eglīte mirdzēja kā maza pilsētiņa ar simts logiem, un smaržoja pēc priežu sveķiem un piparkūkām.
Noa, Skrambis un Bleķītis sēdēja pie eglītes un klausījās, kā māja iečīkstās no sala. Brakšķ... krakšķ... Vecā māja runāja savu ziemas valodu.
– Es mīlu šīs skaņas, – Skrambis teica, ietinies papīra zvaigznē, kas bija nobraukusi no eglītes. – Tās izklausās kā milzu riekstu čaulas, kurās kāds staigā ar milzu kājām.
– Tās ir termiski radītas akustiskas vibrācijas, – Bleķītis precizēja. – Koka šūnas saraujas aukstumā.
– Bleķīti, tev vajadzētu uzrakstīt grāmatu "Kā Sabojāt Maģiju ar Zinātni", – Skrambis noburkšķēja.
Tieši tajā brīdī – puf! – no kamīna izšāvās mākonis. Nevis dūmu mākonis. Tas bija balts, pūkains un smaržoja... pēc vaniļas.
– Kas tas?! – Skrambis nolēca no spilvena un paslēpās aiz Bleķīša.
No mākoni lēnam iznira siluets. Tas bija… spoks. Bet viņš neizskatījās biedējoši. Viņš bija mazs (nedaudz lielāks par kaķi), apaļš, un viņa ķermenis bija tik caurspīdīgs, ka caur viņu varēja redzēt eglītes lampiņas. Viņam bija lielas, apaļas acis, kas mirdzēja kā piparkūku glazūra, un uz galvas – neliela, sarežģīta cepurīte no ledus kristāliem.
– Labu... čiks... vakaru, – spoks iečukstējās. Viņa balss skanēja kā tad, kad pūš pāri karstai tējas tasītei. – Es... es esmu Vanīlijs. Un es... nu... esmu apmaldījies.
– Apmaldījies spoks! – Skrambis iečukstējās, joprojām slēpjoties aiz Bleķīša. – Skatos – viņš izskatās draudzīgāks par manu vectēvu. Un smaržo labāk.
Noa pienāca tuvāk. Viņam nebija bail. Spociņš trīcēja un izskatījās tā, it kā pats būtu nobijies vairāk nekā visi pārējie kopā.
– Kur tu gribi nokļūt, Vanīlij? – Noa jautāja maigi.
– Man... man jābūt Ziemassvētku Vecīša Smaržu Fabrikā! – Vanīlijs šņukstēja (un viņa asaras smaržoja pēc karameļu mērces). – Es esmu Smaržu Spoks – mans darbs ir piepildīt Ziemassvētku vakaru ar pareizajām smaržām. Piparkūkas, mandarīni, sveķi, svaigi izkritušais sniegs... Bet es ielidoju nepareizajā skurstenī un nonācu šeit!
– Smaržu Spoks! – Skrambis pēkšņi izlīda no slēptuves. – Tad TU esi tas, kurš liek Ziemassvētkiem smaržot? Es vienmēr domāju, ka tas ir Vecītis, kurš vienkārši līdz ausīm ir iemērcējies piparkūku mīklā!
Vanīlijs nosarka (kas spokam nozīmēja – viņš kļuva rozā).
– Nē, nē, Vecītis ir Dāvanu nodaļā. ES esmu Smaržu nodaļā. Bet tagad – Smaržu Fabrika ir bez manis! Un ja es tur netikšu laikā, šī Ziemassvētku nakts būs... bez smaržas!
Noa acis iepletās. Ziemassvētki bez smaržas? Tas būtu kā vasara bez saules!
– Mēs tev palīdzēsim! – Noa teica apņēmīgi. – Bleķīti, vai tu vari atrast ceļu uz Smaržu Fabriku?
Bleķītis aktivizēja savu antenu. Bīp-bīp-bīp...
– Skenēju ētera frekvences... Detektēta smaržu emanācija no Ziemeļu virziena. Fabrikas koordinātas: caur Lielo Skursteni, pa kreisi pie Piena Ceļa, tad lejā pa Sniega tuneli.
– Lieliski! – Noa teica. – Bet kā mēs tevi tur nogādāsim? Tu jau nevari lidot, ja esi pārāk smags no vaniļas!
Vanīlijs noskuma.
– Jā... es apēdu pārāk daudz paraugu Smaržu nodaļā... Es esmu ļoti, ļoti pilns spoks.
Skrambis uzmeta Noa gudru skatienu.
– Vai atceries, Noa? Lapu pūtējs!
Nu, tēta lapu pūtējs bija garāžā, un Noa nebija laika tam. Bet viņam bija cita ideja.
– Ventilators! – Noa paķēra mazo galda ventilatoru, kas stāvēja mamma galdā.
Viņi aiznesa Vanīliju pie kamīna. Spociņš ielīda iekšā, cik tālu varēja.
– Gatavs? – Noa jautāja.
– G-gatavs... – Vanīlijs trīcēja.
Noa ieslēdza ventilatoru uz maksimālo jaudu un notēmēja to tieši Vanīlijam.
VŪŪŪŪŠŠ!
Vanīlijs kā korķis izšāvās pa skursteni augšup!
– Āāāā! Es lidojuuuu! Paldiiiiies!
Pa skursteni lejā nobira vaniļas smaržas mākonis, kas padarīja visu istabu smaržīgu un siltu.
Noa, Skrambis un Bleķītis izskrēja laukā un paskatījās debesīs. Tur, starp zvaigznēm, viņi ieraudzīja mazu, baltu punktiņu, kas strauji lidoja uz Ziemeļiem, atstājot aiz sevis baltu, smaržīgu svītru.
– Viņš tika! – Noa gavilēja.
Un tajā brīdī pa visu apkārtni izplatījās smarža. Nevis tikai vaniļas – bet visas Ziemassvētku smaržas reizē: piparkūkas, mandarīni, skuju zari, svaigs sniegs un mīlestība (kas smaržo pēc mammas mēteļa).
Tētis iznāca ārā.
– Vai jūs jūtat to? – tētis jautāja, ieelpjot dziļi. – Nekad iepriekš Ziemassvētki nav smaržojuši tik labi!
– Tēti, – Noa teica, atjozīgi smaidot, – tas ir tāpēc, ka mēs palīdzējām Smaržu Spokam atgriezties darbā.
Tētis iesmējās un iecēla Noa uz rokām.
– Tu esi labākais Ziemassvētku palīgs, kādu pasaule ir redzējusi.
Viņi iegāja iekšā. Kamīnā krakšķēja uguns. Eglīte mirdzēja. Un smarža... smarža bija visur.
Skrambis apsēdās uz spilvena un ievilka elpu (kas viņam nebija vajadzīga, bet viņam patika izlikties).
– Zini, Noa, – viņš teica, – dažreiz labākās dāvanas nav kastēs. Tās ir... gaisā.
Noa pasmaidīja un ielīda zem segas. Istaba smaržoja pēc Ziemassvētkiem – un tas bija viss, kas vajadzīgs.
Un kaut kur tālu, tālu Ziemeļos, mazs, apaļš spociņš stāvēja pie milzīga katla un maisīja jaunu smaržu recepti. Viņš bija laimīgs. Un uz katla malas bija piespiestu mazs zīmītes, uz kura bija rakstīts:
"Paldies, Noa, Skrambi un Bleķīti. Jūs esat mani draugi. – Vanīlijs"