Noa, Pufiņš un Lielais Putekļu Valis
Bēniņos bija putekļains, tumšs un smaržoja pēc vecām grāmatām un laika. Noa stāvēja uz kāpņu augšējā pakāpiena, roku turot uz bēniņu lūkas maliņas, un skatījās iekšā.
– Skrambi, – Noa čukstēja, – vai tu patiešām gribi iet tur iekšā?
Skrambis jau bija pusgaisā iekāpis bēniņos un mēģināja izskatīties varoniski, stāvot uz vecas koferu kaudzes.
– Protams! Es esmu Skrambis Bezbailīgais! Bēniņu Iekarotājs! Putekļu Kal... AČ-Ā!
Skrambis nošķaudījās tik stipri, ka viņa galva gandrīz nolēca. Putekļu mākonītis apņēma viņu kā pelēks apmetnis.
– Bīp, – klusi atskanēja no Noa kabatas. Bleķītis bija līdzi – mazais robots, kura antena tikko izspiedās no kabatas malas. – Telpas analīze: putekļu koncentrācija – augsta. Noslēpumu koncentrācija – ļoti augsta.
Noa iekāpa bēniņos. Viņš bija šeit bijis tikai vienu reizi iepriekš – ar tēti, meklējot Ziemassvētku lampiņas. Bet šovakar viņš bija šeit viens (nu, ar Skrambi un Bleķīti, kas nav gluži "viens", bet nav arī gluži "ar pieaugušo").
Bēniņi bija pilni ar dīvainām lietām. Vecas kastes. Apputējušas bilžu rāmji. Krēsls ar trim kājām (kurš stāvēja dīvaini stabili). Un kaktā – liels, aprasojis spogulis.
Bet Noa uzmanību saistīja kaut kas cits. Bēniņu tālākajā stūrī, aiz veca plaukta, kaut kas kustējās. Kaut kas liels. Kaut kas... pūkains.
Fffūūū... hāāāā... – tā elpoja lēni un smagi.
– Tur kaut kas ir! – Noa nočukstēja.
– Es jau teicu, ka bēniņi ir dzīvi! – Skrambis čukstēja, slēpjoties aiz Noa muguras. – Vai tas ir bēniņu rēgs? Vai putekļu robots? Vai... vai milzīgs zirneklis?
Noa uzmanīgi piegāja tuvāk. Viņš iebīdīja plauktu malā. Un tur, kaktā, apritinājies milzīgā, pelēkā kamolā, gulēja kaut kas... kā putekļu valis.
Tas bija Pufiņš.
Pufiņš bija liels – lielāks par Noa gultu. Viņa ķermenis bija veidots no bieza, mīksta putekļu kārta – gaiši pelēks un pūkains kā mākonis. Viņam bija mazas, apaļas acis (kas izskatījās kā divi tumši dūmu gredzeni) un plakana, smaidīga pur̃niņa (kas izskatījās pēc vecas pogas).
Un viņš gulēja. Pūūūū... fffšššš... Viņa krākšana bija kā vieglais vējiņš, kas pūš caur vecu logu.
– Tas ir... milzīgs putekļu radījums, – Noa nočukstēja apbrīnā. – Viņš ir... skaists.
– Skaists?! – Skrambis bija šokā. – Viņš ir putekļu kaudze ar acīm! Ja mamma viņu ieraudzīs, viņa paņems sūcēju un...
– Bīp! – Bleķītis pīkstēja. – Organisms: Dustus Gigantus. Dzīvesvieta: aizmirstas telpas, bēniņi, pagrabstāvi. Raksturs: miermīlīgs.
Pufiņš atvēra vienu aci. Tā bija liela, tumša un... bēdīga.
– Ūūū... – viņš lēni ieūcās. Viņa balss bija tik zema, ka tā drīzāk jutās nekā skanēja – kā vibrācija pēdās.
– Sveiks, Pufiņ, – Noa teica maigi. – Es esmu Noa. Kas tev neder?
Pufiņš lēni pacēla savu milzīgo, pūkaino galvu. No viņa acīm nokrita maza asara – kas bija nevis šķidra, bet putekļaina, kā maza, pelēka pērlīte.
– Vientuļš... – Pufiņš nomurmināja. – Neviens... nenāk... bēniņos. Neviens... negrib... putekļus.
Noa sirds sažņaudzās. Viņš paskatījās uz milzīgo, pūkaino radījumu, kas te gulēja viens, jau tik ilgi, ka ap viņu bija izauguši zirnekļu tīkli kā aizkari.
– Tu neesi vientuļš, – Noa teica. – Mēs esam šeit tagad.
Pufiņš abas acis atvēra plaši. Tās bija pilnas ar cerību.
– Tiešām?
– Protams! – Skrambis pēkšņi saņēmās ar drosmi. – Un es pat nevaru tevi noslaucīt, jo mans dvielis ir mazāks par tavu aci! Tāpēc mēs būsim DRAUGI!
Pufiņš lēnām, ļoti uzmanīgi izstiepās. Viņš bija tiešām milzīgs – aizņēma pusi bēniņu. Un tad viņš izdarīja kaut ko, ko neviens negaidīja. Viņš apņēma Noa, Skrambi un Bleķīti ar savu milzīgo, pūkaino roku un piespieda sev klāt.
– Mīļi... – Pufiņš nomurmināja.
Apskāviens bija kā iegrimšana milzīgā, siltā mākonī. Pufiņš smaržoja pēc vecām grāmatām un laika, un tas bija labi.
Skrambis knapi elpoja (nu, viņam jau nebija plaušu, bet viņam patika izlikties).
– Es... esmu saplacināts... bet laimīgs... – viņš murmināja no putekļu dziļumiem.
Noa pasmaidīja. Viņš sajuta, ka Pufiņš ir kā tāds, kas tur sevī visas mājas atmiņas – katra putekļu daļiņa bija kāds mirklis, kas šeit bija noticis: kāda smieklu pēcpusdiena, kāda siltā vakariņas smarža, kāda bērna pirmie soļi.
– Tu esi mājas atmiņa, – Noa čukstēja. – Tu glabā visu, kas šeit ir noticis.
Pufiņš pamāja.
– Jā... es atceros visu... Katru smieklus... katru asaru... katru arlabunakti.
Bleķītis skenēja Pufiņu vēlreiz.
– Bīp... Dati apstiprina. Katra putekļu daļiņa satur 1 atmiņas vienību. Pufiņā ir aptuveni... 47 miljardi atmiņu.
– Tad tu esi visspēcīgākais dators pasaulē! – Skrambis iesaucās. – Tikai... pūkamāks!
Pufiņš klusi iesmējās – pūūū-hahaha – un no viņa noba mazu putekļu mākonītis, kas izskatījās pēc smaida.
Pēc brīža lejā atskanēja tēta balss:
– Noa? Vai tu esi bēniņos?
– Jā, tēti! – Noa atsauca. – Es atradu draugu!
Tētis uzkāpa bēniņos. Viņš ieraudzīja Pufiņu – milzīgo, pūkaino putekļu radījumu, kurš sēdēja kaktā ar Noa klēpī un Skrambi uz pleca.
Tētis pasmaidīja. Pieaugušie parasti neredz tādas lietas. Bet tētis nebija parasts pieaugušais.
– Liels draugs, – tētis teica. – Es domāju, ka viņš te ir bijis jau ļoti sen.
– Viņš sargā mājas atmiņas, tēti, – Noa paskaidroja.
– Tad mēs viņu netraucēsim, – tētis pamāja. – Bet tagad – laiks gulēt. Pat atmiņu sargiem vajag atpūsties.
Noa uzmanīgi atvadījās no Pufiņa.
– Es atkal atnākšu, – viņš apsolīja. – Rīt.
Pufiņš pamāja ar milzīgo pūkaino roku.
– Gaidīšu... – viņš nomurmināja un lēnām aizvēra acis.
Noa nokāpa lejā un ielīda gultā. Tētis apsedza viņu.
– Tēti, – Noa čukstēja, – vai māja vienmēr atceras?
– Vienmēr, – tētis teica. – Un pats svarīgākais, ko tā atceras, ir siltums. Ar katru apskāvienu, katru "arlabunakti" un katru smiekliem māja kļūst siltāka.
– Arlabunakti, tēti.
– Arlabunakti, manu piedzīvojumu meklētāj.
Noa aizvēra acis. Un kaut kur augšā, bēniņos, Pufiņš klusi krāca, glabādams vēl vienu jaunu atmiņu – par mazu drosmīgu zēnu, kurš atrada viņu un teica: "Tu neesi vientuļš."
Un tā bija vislabākā atmiņa, kādu Pufiņš bija saglabājis jau ļoti, ļoti ilgā laikā.