Noa un Vilcienu Stacija Naktī

Pulkstenis rādīja 03:00. Visa māja gulēja. Tikai Noa pamodās, jo dzirdēja Čuk-čuk-tū-tū!

Tas skanēja tieši aiz loga.

Noa piegāja pie palodzes. Viņš nevarēja noticēt savām acīm.

Dārzā, starp rozēm un upeņu krūmiem, bija uzbūvētas sliedes. Tās mirdzēja sudrabā.

Un pa tām brauca mazs, melns tvaika vilciens. Dūmi no skursteņa veidoja zvaigžņu formas.

Vilciens apstājās pie Noa lieveņa.

No vilciena izkāpa Konduktors – runčuks ar sarkanu cepuri un svilpi.

– Visiem iekāpt! – viņš sauca. – Ekspreis uz Sapņu Zemi! Atiet pēc divām minūtēm!

Skrambis jau bija ārā (kā viņš tur nokļuva?).

– Noa! Braucam! Viņi dala bezmaksas kakao!

Noa uzvilka rīta svārkus un izskrēja ārā. Viņi iekāpa pēdējā vagonā.

Vagons bija pilns ar dīvainiem pasažieriem. Tur bija miegaini lāči pidžamās. Tur bija mākoņi, kas dzēra tēju. Tur bija pulksteņi, kas gāja atpakaļgaitā.

– Analīze: Šis nav parasts vilciens. Tas pārvietojas pa Sapņu Sliedēm, – Bleķītis ziņoja.

Vilciens sāka kustēties. Čuk-čuk...

Viņi pacēlās gaisā! Sliedes vienkārši stiepās debesīs, starp zvaigznēm.

– Skaties! – Noa rādīja pa logu. – Tur ir mana skola zvaigznēs! Un tur ir Mēness!

Pēkšņi vilciens sāka bremzēt. Krīīī!

– Kas noticis? – Skrambis uztraucās, izlejot kakao uz sava ribu būra.

Konduktors ienāca vagonā.

– Mums ir problēma. Viens vagons ir pazudis! Tas, kurā glabājas rītdienas sapņi!

– Bez sapņiem bērni pamodīsies īgni! – Noa saprata.

– Jā! – Konduktors bēdājās. – Vagons atāķējās pie Piena Ceļa līkuma. Mēs nevaram braukt atpakaļ.

– Mēs to dabūsim! – Noa teica. – Bleķīti, vai vari lidot?

– Esmu aprīkots ar avārijas propelleri. Bet man vajag stūrmani.

Skrambis pieteicās. – Es būšu stūrmanis! Es esmu viegls, mani vējš neaizpūtīs (cerams)!

Noa un Skrambis pieķērās pie Bleķīša. Propelleris iegriezās. Vrrrr!

Viņi lidoja atpakaļ pa sliedēm.

Tālumā viņi ieraudzīja vientuļu vagonu, kas peldēja kosmosā, prom no sliedēm.

– Ķeriet to! – Noa sauca.

Skrambis izmeta savu šalli kā laso. Viņš noķēra vagonu aiz bufera!

– Ir! Velc, Noa!

Viņi vilka un vilka. Vagons bija smags (pilns ar sapņiem ir smags). Bet viņi to dabūja atpakaļ uz sliedēm.

Viņi piestūma vagonu pie vilciena. Klikš! Tas pievienojās.

– Urā! – visi pasažieri gavilēja. Lāči meta gaisā spilvenus.

Konduktors paspieda Noa roku.

– Paldies, Glābēj! Tagad rītdiena būs priecīga.

Vilciens viņus aizveda atpakaļ mājās.

Noa iekrita gultā tieši pirms saullēkta.

No rīta viņš pamodās ļoti priecīgs.

– Labrīt, mammu! – viņš teica.

– Labrīt, – mamma brīnījās. – Tu šodien esi tik smaidīgs.

– Jā, – Noa teica. – Es sapņoju kaut ko ļoti labu. Par vilcienu.

Un dārzā, starp ziediem, joprojām varēja atrast mazas, sudrabainas sliežu pēdas.