Noa un Pirātu Kuģis Vannā

Vannas istabā bija plūdi. Nu, ne gluži plūdi, bet vanna bija pilna līdz malām. Noa sēdēja putu kalnos.

Viņa mazais plastmasas kuģītis peldēja pa ūdeni.

– Mums vajag okeānu! – Noa iesaucās. – Īstu okeānu!

Viņš aizvēra acis un iedomājās. Viļņi... Kaijas... Vējš...

Kad viņš atvēra acis, vannas sienas bija pazudušas. Viņš sēdēja milzīgā kuģī, kas šūpojās zilos, bezgalīgos ūdeņos!

Vannas putas bija pārvērtušās par baltiem mākoņiem un viļņu galotnēm.

Zobu birste bija kļuvusi par mastu.

– Kapteini Noa! – sauca balss. – Zeme pie horizonta!

Tas bija Skrambis. Viņam galvā bija melna pirātu cepure (ar galvaskausu, protams), un viņš stāvēja pie stūres rata.

– Vai tā ir Saldējuma Sala? – Skrambis prasīja. – Jo es esmu izsalcis pēc piedzīvojumiem (un saldējuma)!

Bleķītis bija navigators. Viņš sēdēja mučā mastā.

– Analīze: Ziemeļrietumi. Vējš: labvēlīgs. Briesmas: 0%. Pagaidiet... Briesmas: Milzu Pīle!

No ūdens iznira milzīga, dzeltena Gumijas Pīle. Tā bija mājas lielumā!

– PĒK-PĒK! – Pīle noburkšķēja. Tā radīja milzu viļņus.

– Turieties! – Noa kliedza, griežot stūri. – Vētra!

Viļņi šūpoja kuģi. Ūdens šļakstījās pār bortu (tas bija silts un smaržoja pēc zemenēm).

– Uz priekšu! – Skrambis sauca, vicinot zobenu (kas izskatījās pēc ziepju gabala). – Mēs nebaidāmies no pīlēm! Mēs esam Putu Pirāti!

Pīle mēģināja viņus apēst (vai sabučot ar savu plakano knābi).

– Mums vajag lielgabalu! – Noa komandēja.

Viņi pielādēja lielgabalu ar... šampūna burbuļiem.

– Šauj! – Noa nokliedzās.

Puf-puf-puf!

Milzīgi, krāsaini burbuļi lidoja pretī Pīlei. Tie trāpīja tai acīs un kutināja.

Pīle sāka šķaudīt. Aaa-pčī!

No šķaudiena radās tik liels vējš, ka tas aizpūta kuģi tālu, tālu prom – tieši uz mierīgiem ūdeņiem.

Tur, saulē, mirdzēja Dārgumu Sala. (Kas izskatījās pēc vannas dvieļa uz krēsla).

– Mēs esam klāt! – Noa gavilēja.

Viņi izkāpa krastā. Smiltis bija mīkstas (kā paklājiņš). Un tur stāvēja Dārgumu Lāde.

Noa atvēra lādi.

Skrambis ielūkojās.

– Zelts? Dimanti? Jauni kauli?

Iekšā bija... silts, pūkains dvielis un mammas balss: "Noa, laiks kāpt ārā! Ūdens atdzisīs!"

Vanna atkal bija vanna. Kuģis – maza mantiņa. Pīle – maza gumijas pīle.

Bet Noa jutās kā īsts kapteinis.

– Labi, mammu, – Noa teica, kāpjot ārā. – Bet mēs tikko uzvarējām jūras briesmoni.

Skrambis purināja ūdeni no ribām.

– Jā. Un es gandrīz kļuvu par pīles barību. Varonīga dzīve ir slapja!