Noa un Pazemes Bibliotēka

Dārza vidū auga vecs, liels ozols. Tā saknes bija izliektas kā milzu pirksti.

Vienu dienu Noa pamanīja, ka starp saknēm ir neliela eja. Tā nebija parasta trušu ala. Tai bija durvis.

Mazas, koka durvtiņas ar misiņa rokturi.

– O, vai te dzīvo dārza rūķi? – Skrambis pieklauvēja. Tuk-tuk.

Durvis atvērās čīkstot. Aiz tām bija trepes, kas veda dziļi, dziļi zemē.

Noa, Skrambis un Bleķītis nokāpa lejā. Tur smaržoja pēc papīra un kanēļa.

Galu galā viņi nonāca milzīgā zālē.

Tā bija bibliotēka. Grāmatu plaukti stiepās līdz pat griestiem (kas bija no saknēm). Grāmatas lidoja pa gaisu kā putni.

Pie galda sēdēja Kurmis ar brillēm. Viņš šķirstīja milzīgu grāmatu.

– Klusumu! – Kurmis nošņācās. – Šī ir Klusuma Zāle.

– Kas šī par vietu? – Noa čukstēja.

– Šī ir Nākotnes Stāstu Bibliotēka, – Kurmis paskaidroja. – Šeit ir grāmatas, kas vēl nav uzrakstītas.

Noa piegāja pie plaukta. Viņš izvilka grāmatu ar nosaukumu "Noa Lielie Piedzīvojumi - 10. sējums".

Viņš atvēra to. Lapas bija tukšas.

– Kāpēc tā ir tukša? – Noa brīnījās.

– Jo tu to vēl neesi nodzīvojis, – Kurmis teica. – Tu esi autors. Katru dienu, kad tu izdari izvēli, tu ieraksti jaunu lapaspusi.

Skrambis atrada grāmatu "Skrambja Joki".

– Hei! Šeit arī nekā nav! – Skrambis bija sašutis. – Vai tas nozīmē, ka man beigsies joki?

– Nē, tas nozīmē, ka tev tie jāizdomā, – Kurmis nopūtās. – Lūdzu, tikai ne tos par kauliem. Esmu tos dzirdējis.

Pēkšņi zālē sāka dzist gaismas. Lampas (kas bija ugunstārpi burkās) sāka mirgot.

– Ak nē! – Kurmis iesaucās. – Aizmirstības Putekļi!

No stūra tuvojās pelēks mākonis. Tas apklāja grāmatas, un to nosaukumi sāka izdzist.

– Ja putekļi pārklās grāmatas, neviens vairs nesapņos par nākotni! – Kurmis bija izmisumā.

– Mums tās jāiztīra! – Noa sauca. – Skrambi, tu esi birste!

– Es esmu birste? – Skrambis brīnījās. – Nu labi. Es būšu Kaulu Slota!

Skrambis sāka griezties kā vilciņš, izmētājot putekļus. Bleķītis ieslēdza savu "Putekļu Sūcēja Režīmu" (viņš bija universāls robots).

Noa ņēma grāmatas un pūta nost putekļus. Pūūū!

Tiklīdz viņš nopūta putekļus, grāmatas atkal sāka mirdzēt.

Viņi strādāja ilgi. Līdz pēdējais puteklītis bija prom.

– Paldies, – Kurmis noņēma brilles un noslaucīja tās. – Jūs izglābāt nākotni. Tagad bērni varēs turpināt izdomāt stāstus.

– Es izdomāju jaunu joku! – Skrambis iesaucās. – Ko teica viena grāmata otrai?

Kurmis aizspieda ausis (cik nu kurmim ir ausis).

– "Neesi tik bieaza!" – Skrambis smējās. – Sapratāt? Bieza grāmata?

Noa un Bleķītis pasmējās (pieklājīgi).

Viņi kāpa ārā no pazemes.

Dārzā spīdēja saule. Noa paskatījās uz savām rokām.

– Mums ir daudz, ko rakstīt, – viņš teica.

– Jā, – Skrambis piekrita. – Un mans pirmais stāsts būs par to, kā es kļuvu par slotu un izglābu pasauli!