Noa un Vēstule no Lielā Noa

Pastkastītē bija vēstule. Tā bija dīvaina, nedaudz apbružāta un smaržoja pēc vecām grāmatām.

Uz tās bija rakstīts:

Kam: Noa (6 gadi)

No: Noa (36 gadi)

Noa iepleta acis.

– Skrambi! Skaties! Esmu pats sev uzrakstījis vēstuli! No nākotnes!

Skrambis paķēra vēstuli.

– Vai tur ir rakstīts, ka es kļuvu par prezidentu? Vai par slavenu dejotāju?

Bleķītis noskenēja zīmogu.

– Analīze: Papīrs ir 30 gadus vecs. Tinte ir... īsta.

Noa atplēsa aploksni. Viņš apsēdās uz kāpnēm un sāka lasīt.

"Čau, Mazais Es!

Es rakstu tev no nākotnes. Tev tagad ir 36 gadi (jā, tu esi vecs, tev pat ir bārda!). Es gribu tev pateikt dažas lietas, ko es atceros no šīs dienas.

Es atceros, ka šodien tu biji bēdīgs, jo pazaudēji savu mīļāko bumbiņu. Neuztraucies – tā ir zem dīvāna, kreisajā stūrī."

Noa uzreiz paskrēja zem dīvāna. Un – tiešām! Tur gulēja viņa pazudusī zilā bumbiņa!

– Oho! – Noa bija šokēts. – Es esmu pareģis!

Viņš turpināja lasīt.

"Bet galvenais nav bumbiņa. Galvenais ir tas, ko tu darīsi vakarā. Tu iesi gulēt, un tētis tev lasīs pasaku. Lūdzu, klausies uzmanīgi. Un samīļo tēti. Jo, tici man, kad tu būsi liels, šī atmiņa būs viena no tavām mīļākajām."

Noa nolaida vēstuli.

– Kāpēc Lielais Noa raksta par tēti?

Skrambis paraustīja plecus.

– Varbūt Lielajam Noa pietrūkst pasaku? Pieaugušajiem neviens nelasa pasakas. Viņi lasa tikai rēķinus. Tas ir skumji.

Vakarā, kad tētis atnāca lasīt grāmatu, Noa klausījās ļoti, ļoti uzmanīgi.

Tētis lasīja par pūķiem un bruņiniekiem. Viņa balss bija mierīga un zema.

Kad tētis pabeidza, Noa viņam cieši, cieši apķērās.

– Es tevi mīlu, tēti, – Noa teica.

Tētis bija pārsteigts, bet priecīgs.

– Es tevi arī, dēls. Saldu dusu.

Noa aizmiga ar smaidu.

Kurpju kastē zem gultas gulēja vēstule. Tā beidzās ar vārdiem:

"P.S. Skrambja joks par kauliem joprojām ir smieklīgs. Pat pēc 30 gadiem."

Skrambis, kurš to izlasīja vēlāk, jutās ļoti lepns.

– Es esmu klasika! Es esmu mūžīgs!