Noa un Smaida Kolekcionārs

Parkā uz soliņa sēdēja vecs vīriņš. Viņam bija gara, balta bārda un liels, biezs albums rokās. Viņš skatījās apkārt un gaidīja.

Noa spēlējās smilšu kastē.

– Analīze: Objekts 'Vīriņš' ir aizdomīgs. Viņam nav nevienas konfektes, – Bleķītis pīkstēja no somas.

Skrambis izbāza galvu.

– Varbūt viņš kolekcionē zobus? Es esmu pazaudējis trīs dzerokļus, varbūt viņš tos atrada?

Noa piegāja klāt.

– Labdien! Ko jūs darāt?

Vīriņš paskatījās uz Noa un pasmaidīja. Bet tas nebija parasts smaids. Tas bija... silts.

– Es kolekcionēju smaidus, mans zēn, – viņš teica, atšķirot albumu.

Noa ieskatījās. Tur nebija fotogrāfiju. Tur bija... gaisma. Katrā lapā vizuļoja mazs gaismas gabaliņš.

– Redzi šo? – Vīriņš parādīja dzeltenu gaismu. – Tas ir 'Rīta Saules Smaids'. To man uzdāvināja meitene, kura pirmo reizi redzēja jūru.

– Un šis, – zili mirdzošs. – Tas ir 'Atvieglojuma Smaids'. To iedeva zēns, kurš atrada savu pazudušo suni.

– Oho! – Skrambis nočukstēja. – Vai tev ir kāds 'Smaids pēc Picas'? Tas ir mans mīļākais!

Vīriņš iesmējās.

– Man ir daudz smaidu. Bet man trūkst viena īpaša smaida.

– Kura?

– 'Nesavtīgā Smaida'. Smaida, kas rodas, kad dari kaut ko labu citam, nedomājot par sevi.

Noa gribēja palīdzēt. Viņš mēģināja smaidīt.

– Čīīīīz! – Noa rādīja zobus.

Vīriņš kratīja galvu.

– Nē, nē. Tas ir 'Pozēšanas Smaids'. Tas ir jauks, bet tas nav tas.

Skrambis mēģināja. Viņš atvēra žokli cik plati varēja.

– Aaaaa! – Skrambis izskatījās briesmīgi.

– Tas ir 'Biedējošais Smaids', – Vīriņš pasmējās.

Tad Noa ieraudzīja mazu meitenīti. Viņa raudāja pie šūpolēm. Viņas saldējums bija nokritis zemē.

Noa palika skumji. Viņam pašam bija viena konfekte kabatā.

Viņš piegāja pie meitenītes.

– Neraudi, – Noa teica. – Ņem manu konfekti.

Viņš iedeva konfekti.

Meitenīte pārstāja raudāt. Viņa paskatījās uz Noa un... pasmaidīja. Tas bija mazs, kautrīgs, bet ļoti patiess smaids.

Un Noa arī pasmaidīja. Viņš jutās tik labi, ka viņa smaids vienkārši... atnāca pats.

Klikš! Vīriņš aiztaisīja albumu.

– Es to dabūju! – viņš teica klusi.

Noa pagriezās.

Vīriņa rokās mirdzēja visskaistākā gaisma pasaulē – zelta un rozā.

– Paldies, Noa, – Vīriņš teica. – Tu tikko uztaisīji visretāko smaidu pasaulē.

Vīriņš piecēlās un sāka izgaist gaisā kā migla.

– Turpini smaidīt, Noa! Pasaule kļūst gaišāka!

– Kur viņš palika? – Skrambis brīnījās. – Vai viņš iekāpa trolejbusā?

Noa paraustīja plecus.

– Es nezinu. Bet man ir labi.

Viņi gāja mājās. Un Noa smaids tiešām bija mazliet citāds. Mazliet... mirdzošāks.