Noa, Skrambis un Spoks, kurš Iestrēga Tosterā
Bija Ziemassvētku nakts. Ārā sniga tik biezas pārslas, ka izskatījās – kāds debesīs būtu saplēsis milzīgu spilvenu.
Noa istabā visi gulēja.
Skrambis gulēja savā Lego kastē, apsedzies ar zeķi. Viņš krāca: Klab... pššš... klab... pššš...
Bleķītis stāvēja "Miega režīmā", tikai viņa zaļā lampiņa lēni mirgoja.
Pēkšņi no virtuves atskanēja dīvains troksnis.
Ding! Au! Ding! Au!
Noa atvēra acis.
– Skrambi? – viņš iečukstējās.
Skrambis uztrūkās sēdus (un zeķe palika karājoties uz viņa galvaskausa).
– Es neko neizdarīju! Es neēdu Ziemassvētku vecīša cepumus! Es tikai tos apostīju!
– Tas nāk no virtuves, – Noa teica. – Ejam izlūkos.
Viņi klusiņām aizlavījās uz virtuvi.
Skats, kas viņiem pavērās, bija... dīvains.
Uz virtuves galda stāvēja tosteris. Un no tostera ārā rēgojās nevis maize, bet divas mazas, caurspīdīgas, zilganas kājas, kas spārdījās gaisā.
– Palīgā! – dobja balss skanēja no tostera iekšienes. – Esmu iesprūdis! Esmu kļuvis par grauzdiņu!
Noa ieslēdza gaismu.
Kājas pārstāja spārdīties.
– Kas tur ir? – Noa jautāja drosmīgi (lai gan viņam rokā bija tikai karote aizsardzībai).
No tostera lēnām izlīda (izslīdēja cauri metālam) mazs, apaļš spociņš. Viņš izskatījās pēc balta balona, kuram uzzīmētas lielas, nobijušās acis. Viņš bija viss notašķījies ar maizes drupačām.
– Fūū... – spociņš nopūtās. – Paldies. Es domāju, ka mani uzceps.
– Kas tu esi? – Skrambis prasīja, slēpjoties aiz cukurtrauka. – Un kāpēc tu līdi tosterī? Vai tu esi Elektrības Spoks?
– Nē, – spociņš šņukstēja. – Es esmu Ķiķerītis. Es esmu Ziemassvētku Pārbaudes Spoks.
– Pārbaudes? – Bleķītis iepīkstējās (viņš arī bija atbraucis uz virtuvi).
– Jā! – Ķiķerītis paskaidroja. – Mans darbs ir ielīst mājās pirms Ziemassvētku vecīša un pārbaudīt, vai dūmvads ir tīrs un vai piens nav saskābis. Bet es esmu... nu... mazliet neveikls. Es sajaucu skursteni ar ventilāciju, un tad es ieraudzīju tosteri un gribēju sasildīties, un... blukš!
Skrambis sāka smieties. Viņš smējās tik stipri, ka viņa ribas grabēja kā zvaniņi.
– Spoks tosterī! Tas ir labākais joks vēsturē! Vai tu gribēji kļūt par Spoku Sviestmaizi?
Ķiķerītis nosarka (viņš kļuva gaiši rozā).
– Nesmejies! Man ir liela problēma! Ziemassvētku vecītis būs klāt pēc 5 minūtēm! Ja es nebūšu uz jumta un neiedegšu savu "Viss Drošs" signālu, viņš lidos garām! Viņš domās, ka māja nav gatava!
Noa acis iepletās. Lidos garām? Bez dāvanām?!
– Mums tev jāpalīdz tikt uz jumta! – Noa sauca. – Ātri!
– Es nevaru lidot! – Ķiķerītis raudāja. – Es apēdu pārāk daudz drupaču tosterī. Esmu pārāk smags!
Noa paskatījās apkārt. Kā dabūt resnu, drupačainu spoku uz jumta caur skursteni?
– Skrambi, Bleķīti! Operācija "Lidojošais Spoks"! – Noa komandēja.
Viņi pieskrēja pie kamīna viesistabā.
– Mums vajag kaut ko, kas pūš vēju! – Noa teica.
– Es varu pūst! – Skrambis piedāvāja un sāka pūst: Fūūū... fūūū... Tas bija vāji.
– Man ir ventilators, – Bleķītis teica. Viņš atvēra lūku savā vēderā, un tur iznāca mazs propelleris. Vzmmmmm!
Tas bija labāk, bet nepietiekami.
Tad Noa ieraudzīja stūrī tēta lapu pūtēju (ko tētis kāpēc bija atstājis istabā pēc tīrīšanas).
– Šis derēs! – Noa paķēra smago pūtēju.
– Ķiķerīti, kāp iekšā kamīnā! – Noa kliedza.
– Es baidos! – spoks trīcēja. – Tur ir tumšs un sodrēji! Es sasmērēšu savu palagu!
– Kāp iekšā! – Skrambis viņu pastūma ar slotu. – Vai tu gribi dāvanas vai nē?
Ķiķerītis ielīda kamīnā.
Noa notēmēja lapu pūtēju tieši zem spoka dupsīša.
– Trīs... divi... viens... AIZIET!
VROOOOMMM!!!
Lapu pūtējs ierēcās kā pūķis. Spēcīga gaisa strūkla trāpīja Ķiķerītim.
– Āāāāāā! – spoks kliedza. – Es lidojuuu! Es esmu raķeteeeee!
Vūš!
Viņš izšāvās pa skursteni uz augšu kā korķis no pudeles. Melns sodrēju mākonis nobira lejā, padarot Skrambi pilnīgi melnu.
– Hei! – Skrambis klepoja. – Tagad es izskatos pēc pirāta!
Visi klusēja un klausījās.
Klusums.
Un tad, no jumta atskanēja priecīgs sauciens:
– Esmu augšā! Paldies! Es redzu kamanas! Es redzu briežus!
Debesīs atskanēja zvaniņu skaņas. Dzin-dzin-dzin...
Un tad smags BUMS uz jumta. Ziemassvētku vecītis bija nolaidies.
Noa, Skrambis un Bleķītis ātri, ātri skrēja atpakaļ uz savām gultām.
Skrambis nepaspēja notīrīties, tāpēc vienkārši ielīda Lego kastē un izlikās par kaudzi ar melniem klučiem.
Pēc brīža no kamīna izkāpa Ziemassvētku vecītis. Viņš bija liels, sarkanā mētelī un smaidīgs.
Viņš nolika dāvanas zem eglītes.
Tad viņš piegāja pie galda un paņēma cepumu.
– Hmm, – vecītis noburkšķēja. – Dīvaini. Šis cepums garšo pēc... ektoplazmas?
Viņš paraustīja plecus, apēda cepumu un nozuda atpakaļ skurstenī. Ho-ho-ho!
Kad viss bija kluss, Noa atkal atvēra acis.
Uz palodzes sēdēja Ķiķerītis. Viņš tagad bija tīrs un mirdzēja no laimes.
– Paldies, Noa, – viņš čukstēja caur stiklu. – Vecītis teica, ka esmu malacis. Viņš mani paaugstināja amatā! Tagad es neesmu Tosteru Pārbaudītājs. Tagad es esmu Galvenais Kamanu Tīrītājs!
Spoks pamāja un aizlidoja pakaļ kamanām naksnīgajās debesīs.
Noa pasmaidīja.
Skrambis izlīda no kastes, joprojām melns no sodrējiem.
– Zini, Noa, – Skrambis teica, skatoties spogulī. – Man patīk šis stils. Es izskatos pēc nindzjas.
Noa iesmējās un apsedzās.
– Arlabunakti, nindzja. Arlabunakti, Bleķīti.
– Arlabunakti, glābēji, – Bleķītis pīkstēja.
Un Noa aizmiga, zinādams, ka pat spoki Ziemassvētkos var būt smieklīgi, un ka ar lapu pūtēju var izdarīt lielus brīnumus.