Noa un Maģiskais Solījumu Burbulis
Bija Ziemassvētku rīts. Istaba smaržoja pēc mandarīniem un priežu skujām. Eglīte stāvēja lepni stūrī, mirdzot ar simts lampiņām, un zem tās bija dāvanas – krāsainas kastes ar lentēm un bantēm.
Noa sēdēja uz grīdas un skatījās uz kastēm. Viņš bija tik uztraucies, ka pirksti mazliet trīcēja.
– Es gribu VISAS uzreiz! – Noa teica. – Bet mamma teica – vispirms jāsakārto istaba. Es solīju, ka darīšu to.
– Solījums! – Skrambis sauca no Lego kaudzes virsotnes, kur viņš kārtoja savu "troņu zāli" (kas patiesībā bija trīs Lego kluči viens uz otra). – Solījumi ir vienkārši! Es vienmēr solu, un vienmēr... nu... lielākoties... aizmirstu. Bet mana aizmiršana ir šarmanta!
– Brīdinājums, – Bleķītis pīkstēja. – Solījumu neizpilde var radīt neparedzētas sekas. Ieteicama piesardzība.
Noa paskatījās uz Lego kaudzi, kas bija izklaidēta pa visu istabu. Tas bija liels darbs. Un dāvanas bija tik tuvu...
– Varbūt es vispirms atvēršu VIENU kastīti, – Noa nomurmināja. – Tikai vienu! Un tad sakārtošu.
Viņš piestiprās pie eglītes un paņēma zilo kastīti – tā ar sudraba lenti.
– Eglīte, es solīju sakārtot istabu, ja tu ļausi man atvērt šo vienu kastīti tagad, – Noa teica. – Lūdzu?
Tajā brīdī notika kas dīvains.
Eglītes galotnē esošā Ziemassvētku Zvaigzne nozibsnīja. Dzin!
Zilās kastītes lente pati atraisījās.
– Tas strādāja! – Noa gavilēja.
Viņš atvēra kastīti. Iekšā bija jauna, forša sacīkšu mašīna!
Noa bija tik priecīgs! Viņš uzreiz sāka braukāt ar mašīnu pa paklāju. Vrrrmmm... vrrrmmm...
Viņš brauca pāri Lego klučiem, zem krēsla, pāri Skrambja kājām.
– Hei, uzmanīgāk! – Skrambis sauca. – Tu solīji sakārtot klučus! Mēs te visi klūpam!
– Vēlāk, Skrambi! – Noa atmeta ar roku. – Es tagad spēlējos. Solījums var pagaidīt.
Un tajā brīdī...
PLUNKŠ!
No Noa mutes (tieši no tās vietas, kur iznāca vārdi "Vēlāk") izlidoja liels, pelēks un duļķains burbulis.
Tas nebija parasts ziepju burbulis, kas uzreiz pārplīst.
Šis burbulis bija smags. Tas izskatījās kā piepildīts ar biezu miglu.
Un, kas bija vistrakāk – tas bija piesiets pie Noa kājas ar tievu, sudraba diedziņu.
– Kas tas ir? – Noa brīnījās, mēģinot pakratīt kāju.
Burbulis šūpojās līdzi. Bum-bum. Tas bija smags kā boulinga bumba.
– Analizēju... – Bleķītis pieripoja klāt. – Objekts: Lauzts Solījums. Svars: Ļoti smags. Saturs: Tukši vārdi.
Noa mēģināja paiet uz priekšu, lai paņemtu vēl vienu mašīnu, bet burbulis viņu vilka atpakaļ.
– Ej prom! – Noa teica un mēģināja burbuli pārplēst ar pirkstu.
Burbulis bija ciets kā gumija. Pirksts vienkārši atleca atpakaļ.
– Ļauj man! – Skrambis iesaucās. – Es esmu Burbuļu Iznīcinātājs!
Skrambis paņēma asu Lego zobenu un iedūra burbulī.
BOING!
Skrambis atleca no burbuļa kā no batuta un ielidoja tieši dīvāna spilvenos.
– Tas ir neiznīcināms! – Skrambis kliedza no dīvāna. – Tas ir veidots no tīras "Es negribu"!
Noa kļuva bēdīgs. Burbulis kļuva arvien lielāks un pelēkāks. Tas sāka traucēt.
Kad Noa gribēja pieiet pie eglītes, burbulis aizķērās aiz krēsla.
Kad Noa gribēja apsēsties, burbulis viņu stūma prom.
Tas bija kā nēsāt līdzi milzīgu, neredzamu mugursomu.
– Es negribu šo burbuli! – Noa gandrīz raudāja. – Kāpēc tas nepazūd? Es taču dabūju dāvanu!
– Solījumi nepazūd, – Bleķītis pīkstēja. – Solījums ir kā bumerangs. Ja tu to izmet un neizpildi, tas atgriežas un sit tev pa pieri.
Istabas stūrī parādījās maza, mirdzoša feja (tā izskatījās pēc eglīšu mantiņas ar spārniem). Tā bija Solījumu Feja.
– Noa, – viņa teica smalkā balstiņā. – Maģija tev iedeva dāvanu, jo tu devi vārdu. Bet tu savu vārdu salauzi. Tāpēc tagad tev jānes Lauztā Vārda smagums.
– Kā es varu to dabūt nost? – Noa jautāja. – Vai man jāpasaka burvju vārdi?
– Nē, – Feja pasmaidīja. – Tev vienkārši jāizdara tas, ko tu teici. Burvju nūjiņa te nepalīdzēs. Tikai tavas rokas.
Noa paskatījās uz Lego kaudzi. Un tad uz smago, pelēko burbuli pie savas kājas.
Viņš nopūtās.
Viņš nometās uz ceļiem un paņēma pirmo Lego kluci.
Klikš. Viņš to ielika kastē.
Tiklīdz viņš to izdarīja, burbulis kļuva mazliet gaišāks.
Noa paņēma nākamo. Un vēl vienu.
– Skaties! – Skrambis sauca. – Tas saraujas!
Noa sāka strādāt ātrāk. Viņš lasīja klučus, lika mašīnas garāžā.
Ar katru sakārtotu lietu burbulis kļuva mazāks, caurspīdīgāks un vieglāks.
Tas vairs nevilka kāju pie zemes. Tas sāka celties gaisā.
Kad pēdējais klucītis bija kastē, istaba bija tīra.
Noa piecēlās un noslaucīja pieri.
Viņš paskatījās uz burbuli. Tas tagad bija mazs, zelta krāsā un mirdzēja kā zvaigzne.
Feja atlidoja tuvāk.
– Tu izdarīji darbu, – viņa teica. – Tu salaboji savu vārdu.
POP!
Zelta burbulis pārplīsa, un no tā izbira tūkstošiem mazu, mirdzošu konfeti, kas smaržoja pēc piparkūkām.
Noa jutās tik viegli! Viņš lēkāja pa istabu, un nekas viņu vairs nevilka atpakaļ.
– Es jūtos kā putns! – Noa smējās.
Durvis atvērās, un ienāca tētis. Viņš paskatījās apkārt.
– Oho! – tētis brīnījās. – Istaba ir tik kārtīga! Un tu patiešām to izdarīji, kā solīji?
Noa pieskrēja pie tēta un apskāva viņu.
– Jā, tēti. Sākumā es aizmirsu, bet tad man bija... mazs atgādinājums.
Noa paskatījās uz Skrambi, kurš mēģināja noķert gaisā lidojošos maģiskos konfeti ar muti.
– Es lepojos ar tevi, – tētis teica. – Vīra vārds ir stiprāks par akmeni. Ja tu to turi, tas tevi padara stipru. Ja tu to met zemē, tas kļūst par smagumu.
– Es zinu, – Noa teica. – Nākamreiz es solīšu tikai tad, kad tiešām, tiešām darīšu.
Tajā vakarā, kad viņi vēra vaļā pārējās dāvanas, Noa jutās īpaši priecīgs. Jo viņš zināja, ka vislabākā dāvana nav mantiņās. Vislabākā dāvana ir tā vieglā, labā sajūta, kad tu esi godīgs un tev nekas nevelkas pakaļ pie kājas.
Un Skrambis? Skrambis beidzot dabūja savu dāvanu – jaunu, spīdīgu tauriņu.
– Es apsolu to nenozaudēt piecu minūšu laikā! – Skrambis svinīgi teica.
Un tad viņi visi saskatījās un sāka smieties, jo... nu, tas bija Skrambis.