Noa, Skrambis un Mūmija, kas Gribēja Iesaiņot Pasauli

Bija pirmssvētku vakars. Istabā valdīja "Lielais Papīra Sprādziens".

Noa, Skrambis un Bleķītis centās iesaiņot dāvanas. Nu, vismaz Noa centās.

Skrambis bija aplīmējies ar līmlenti tā, ka viena roka bija pielipusi pie kājas.

– Palīgā! – Skrambis pīkstēja. – Esmu kļuvis par kliņģeri! Es nevaru atlipt!

Bleķītis turēja šķēres un pīkstēja:

– Uzmanību! Lente tuvojas maniem sensoriem! Ja tā pielips, es izskatīšos pēc metāla dāvanas!

Pēkšņi no istabas stūra, kur stāvēja veca, putekļaina kaste (ko tētis bija atnesis no bēniņiem), atskanēja dīvaina skaņa.

Šššš-šššš... Čaukst-čaukst...

Vāks lēnām atvērās.

No kastes izlīda ārā... Mūmija.

Tā bija maza, apaļa un notīta ar tūkstošiem baltu saišu. Tā izskatījās pēc staigājoša tualetes papīra ruļļa ar acīm.

– Āāā! – iekliedzās Skrambis un mēģināja paslēpties, bet, tā kā bija salīmējies, viņš vienkārši apgāzās uz sāniem kā koka klucītis. – Tā ir Briesmīgā Tutan-Desa! Viņa mūs apēdīs!

Bet Mūmija neuzbruka. Tā paskatījās uz krāsainajiem dāvanu papīriem, uz lentēm un bantēm.

Mūmijas acis iemirdzējās.

– Mmmm... Pakot! – Mūmija dobji nočukstēja. – Viss... jāpakot!

Izrādījās, ka šī Mūmija (sauksim viņu par Tutan-Pako) bija sena saiņošanas eksperte. Senajā Ēģiptē viņa droši vien saiņoja kaķus un faraonus. Bet tagad... viņa ieraudzīja Ziemassvētkus.

Tutan-Pako metās darbā.

Viņa paķēra Noa čības. Vūš-vūš-vūš!

Pēc sekundes čības bija perfekti notītas ar baltu saiti un izskatījās pēc diviem maziem sniega kukuļiem.

– Hei! – Noa iesaucās. – Tās ir manas čības!

Bet Tutan-Pako neklausījās. Viņa bija iegājusi "saiņošanas transā".

Viņa paķēra Bleķīti.

– Nē! Negatīvi! – Bleķītis protestēja. – Es neesmu faraons! Es esmu robots!

Vūš-vūš-vūš!

Bleķītis tika ietīts. Palika redzama tikai viena acs un antena, kas tagad izskatījās pēc pušķīša uz dāvanas.

– Palīgā... – Bleķītis klusi pīkstēja no iekšpuses. – Es jūtos ļoti... mīksts.

Skrambis, guļot uz grīdas, sāka smieties.

– Ha-ha! Bleķītis ir kokons! Paskat...

Bet Tutan-Pako jau bija klāt pie Skrambja.

– Kauls... pakot! – Mūmija noteica.

Skrambis tika iesaiņots visātrāk no visiem. Viņš izskatījās pēc balta boulinga ķegļa.

– Mmm-mmm! – Skrambis kaut ko mēģināja teikt caur saitēm. Tas droši vien nozīmēja: "Tas nav smieklīgi!"

Noa saprata, ka situācija kļūst nekontrolējama. Mūmija tuvojās eglītei!

Ja viņa iesaiņos eglīti, Ziemassvētku vecītis domās, ka egle ir prom!

– Pagaidi, Tutan-Pako! – Noa nostājās priekšā Mūmijai. – Tu nedrīksti iesaiņot visu! Mums vajag redzēt lietas!

Mūmija apstājās. Viņas rokas (pilnas ar saitēm) nolaidās. Viņa izskatījās ļoti bēdīga.

– Nav pakot? – viņa šņukstēja. – Bet... man patīk. Es gribu smuki.

Noa sirds atmaiga. Mūmija tikai gribēja palīdzēt svētkos. Viņai vienkārši bija ļoti specifisks talants.

Noa paskatījās uz kaudzi ar dāvanām, kuras viņam pašam nesanāca glīti iesaiņot. Papīrs tur bija saņurcīts un lentes šķības.

– Tev nav jāiesaiņo mēs, – Noa teica, pasniedzot Mūmijai sarkanu dāvanu papīru. – Tev jāiesaiņo DĀVANAS. Skaties. Šis ir Kastes Kungs. Viņam vajag mēteli.

Mūmijas acis iepletās.

– Kastes Kungs... mētelis... – viņa atkārtoja.

Viņa paķēra dāvanu kasti. Viņa paķēra papīru.

Tās kustības bija zibenīgas! Tā bija nindzjas saiņošana!

Šššš-vūš-klik!

Pēc divām sekundēm dāvana bija iesaiņota tik perfekti, ka stūri bija asi kā naži un bante stāvēja kā tauriņš.

– Oho! – Noa iesaucās. – Tas ir skaistākais saiņojums pasaulē!

Tutan-Pako bija laimīga. Viņa sāka saiņot visu pēc kārtas – grāmatas, mašīnas, pat vienu mandarīnu (kas tagad izskatījās pēc zelta bumbiņas).

Noa deva viņai lietas, un Mūmija tās pārvērta par mākslas darbiem.

– Es arī gribu būt mākslas darbs! – Bleķītis pīkstēja, mēģinot izrullēties no saitēm.

– Es gribu ārā! – Skrambis murmināja, ripojot pa grīdu. – Man niez deguns, un es nevaru to pakasīt!

Kad visas dāvanas bija iesaiņotas, Tutan-Pako piegāja pie Skrambja un Bleķīša.

Viņa uzmanīgi attina viņus vaļā. Viņa pat nopulēja Bleķīša ekrānu ar savu saiti.

– Draugi... brīvi, – Mūmija teica.

Skrambis ievilka dziļu elpu.

– Fūū! Es domāju, ka palikšu tur uz visiem laikiem un kļūšu par muzeja eksponātu! Bet... – Skrambis paskatījās uz dāvanu kaudzi. – ...tu tiešām proti strādāt ar papīru, vecīt. Cepuri nost!

Tajā brīdī iezvanījās durvju zvans. Tētis un mamma nāca mājās!

Tutan-Pako sabijās.

– Slēpties... – viņa nočukstēja.

Viņa veikli ielēca atpakaļ savā putekļainajā kastē. Klikš! Vāks ciet.

Tētis ienāca istabā un ieraudzīja dāvanu kaudzi zem eglītes.

– Oho! – tētis iepleta acis. – Noa, vai tu pats to visu iesaiņoji? Tas izskatās... profesionāli! Tas izskatās kā no vissmalkākā veikala!

Noa pasmaidīja un piemiedza ar aci kastei stūrī.

– Man bija... palīgs no seniem laikiem, tēti.

Vēlāk vakarā, kad visi jau gulēja, Noa klusiņām aizlavījās pie Mūmijas kastes.

Viņš uzlika uz tās vāka mazu dāvaniņu. Tā nebija iesaiņota. Tas bija rullis ar visspīdīgāko, zelta lenti.

– Priecīgus Ziemassvētkus, Tutan-Pako, – Noa nočukstēja.

No kastes iekšpuses atskanēja kluss, laimīgs:

– Mmmm... Zelta... pakot...

Noa iekāpa gultā.

Skrambis gulēja, apsedzies ar segu (nevis ietīts tajā).

– Zini, Noa, – Skrambis miegaini teica. – Ja man kādreiz vajadzēs jaunu uzvalku, es zinu, kam prasīt.

Un Noa aizmiga, sapņodams par piramīdām, kas celtas no dāvanu kastēm, un Mūmiju, kas tās visas apsien ar sarkanām lentītēm.