Spārns, kas Nokrita

Bija silta, klusa pēcpusdiena – tāda, kura lietus nesen būtu nomazgājusi visu pasauli. Dārzs smaržoja pēc saulē mīkstinātas zāles un mātes ceptajiem ābolu pīrāgiem, kas atdzisa uz palodzes. Noa lēnām gāja pa mazo, ar kaļķiem iezīmēto taciņu, kas vijās gar puķu dobēm. Viņam patika šādi brīži, kad nekur nav jāsteidzas, kad pasaule izskatās kā viņas pašas bērna zīmējums – sarkanas puķes, zaļa zāle, zilā debesis.

Uz viņa pleca, cieši ieķēries Noa krekliņa krustosies raizēs, sēdēja Skrambis. Viņa kaula smadzeņi izstarojās kā sveču gaisma pēcpusdienā.

– Kur mēs ejam, kaptein? – Skrambis jautāja, mēģinot izskatīties ļoti drosmīgs un importants. – Vai mēs meklējam pirātu dārgumus? Es esmu absolūti gatavs! Man līdzi ir zobens! – Viņš lepni pacēla mazu zobentiņu, ko bija izgriezis no patstāvīgi atrausta veca ķermeņa zara. – Es tikai brīnos, vai tauriņi nē­sā zelta krāsņus. Man būtu ļoti patīk­ti spēlēt ar kādu..."

Noa pasmaidīja. – Mēs vienkārši staigājamies, Skrambi. Dōd apkārt pabrīnēties.

Blakus viņiem klusi ripoja Bleķītis – mazā, laipnā dzeltenā robota grīda spirgstēja, un zaļā lampiņa viņa priekšdaļā mierīgi mirgoja, ritmu grafs par brīnumiem, ko tas konstatēja. – *Bip-bop... Viss ir mierīgi. Briesmoņu nav apkārt. Laika apstākļi optimāli. Tūrisms aktīvs!*

Bet tad Noa apstājās līdz pat kūļiem. Taciņas malā, uz lielas, gaišas lapiņas, kaut kas spīdēja ar nespējīgu skaistumu. Kaut kas zils un violets, kā gabaliņš no zvaigznētu debesu, un tā smaržoja pēc kosmosa un vasaras vienlaikus. Noa pietupās, viņas rokās darbojas un sirdī šķidra prieka bijāšana.

Tur, uz zaļas lapiņas, gulēja tauriņa spārns – garš, niecīgs, grīlāns kā tas būtu pagatavots tikai debesīm. Tas bija lielāks par Noa plaukstu, un tas mirdzēja visām krāsām, kas vispār eksistē. Violeti un tirkīza raksti peldēja spārnā, it kā mākoņi mēģinātu nofotografēt sauli.

– Ohohoho! – iesaucās Skrambis un gandrīz nokrita no Noa pleca. – Dārgums! Mēs esam neticami, apsargi! Es būšu Tauriņu Karalis un nēsāšu šo kroni! Katoņos un cilvēku vidū! Man būs tik ļoti skaists, ka visi no manis baidīsies!"

Skrambis jau gribēja lēkt zemē un paņemt spārnu ar savām neveiklajām, bet nepieciešamajām kaulainajām rokām, bet Noa to apturēja ar maigu, bet noteiktu spiedienu.

– Nē, Skrambi, – Noa teica ļoti klusi, it kā runātu ar kādu, kurš jau ir aizmidzis. – Palūkosimies labāk. Nē tikai vērosi, bet rūpējies.

Viņš uzmanīgi, ar diviem nelielajiem pirkstiem – kā zivis, kas vēlas paņemt zivtiņu – pacēla spārnu uz savas plaukstas. Tas bija ārkārtīgi viegls, tuvu tam, lai būtu neredzams.

– Paskaties, – Noa klusi teica. – Tā maliņa ir noplēsta. Neplīsusi. Noplēsta. Tas nozīmē, ka kāds... ka kāds krasi nāca.

Skrambis apklusa. Viņš paskatījās uz spārnu, tad uz Noa seju, un viņa kaulu pieres atrietni vibrēja ar smutīgu saprašanu.

– Ja spārns ir te, – Noa nočukstēja, it kā pati sevi jautātu, – tad kaut kur ir tauriņš bez spārna. Un viņš nevar lidot. Un viņš ir tik, tik mājīgs bezpalīdzībā, ka tas patiešām sāp.

Noa sirdī palika skumja, bet tas bija skuma veids, kurš mudina rīkoties. Viņš iedomājās, kā tas būtu būt – gribēt lidot, bet nespēt. Gribēt debesis, bet nokļūt tikai zālē. Šī doma viņu trīceļoja.

– *Bip-bop! Bip-bop-bip!* – pēkšņi ierunājās Bleķītis ar jaudīgāku toni. – *Meklēju cietušo. Diagnostika tiek veikta. Aktivizēju speciālos skeneri. Signāls ir...*

No Bleķīša krūtīm, no viņa metāla sirds, iznāca spīdošs zaļš gaismas stars un sāka meklēt pa zālīti, kā īsts detektīvs no zinātnes fikcijas stāstiem.

– Tas ir! – Noa teica, stāvot uz kājām. – Ejam! Bleķīt, vadi mums."

Viņi gāja dziļāk dārzā, pa gara zāle, kuri bija kļuvusi gandrīz kā džungļi neliekot kādu to griežt. Zāle kutināja Noa kājas, un viņš vidēji uztraucās par to, bet vairāk viņu piesaistīja misija, misija, kura viņu sūtīja uz neatkarīgu pasauli.

– Baidies, baidies, baidies, – mumojās Skrambis. – Te varētu būt čūskas! Lielie čūskas! Ja čūska mani aprīs, tā būs ārkārtīgi vīlusies – man nav ne grama gaļas, tikai kauliņi un pēc īpašā recepta sajauktas... ai, kāpēc mani vēl neviens nav apēdis gadiem?"

Pēkšņi Bleķītis apstājās. Viņa gaisma norādīja uz lielu dadža lapu – lielu, it kā izveidotu tikai tam, lai kāds zem tās varētu guļēt un sapņot.

– *Signāls stiprs. Objekts atrasts. Vieta: zem lielās lapas. Stāvoklis: kritisks, bet stabilizējams.*

Noa pietupās, ievelk elpu. Zem lielas, tumšas lapas, sarāvies skarbā kamoliņā, gulēja tauriņš. Viņam bija viens spārns – svarīgs, izturīgs spārns, violets un tirkīzs. Bet otrā spārna vieta bija tukša. Tas izskatījās pēc nesen noplēsta lieta.

Tauriņš izskatījās tik mazs un bezpalīdzīgs, tik ļoti iemiegs bezpajēgas, kā bērns, kurš nolaidies caur istabas plūdu zemē. Ik pa brīdim viņš mēģināja pacelties – sakustināja savu mazo, pelēko ķermenīti, izmisīgi vicināja vienīgo spārnu, bet tikai bezspēcīgi pagriezās uz vietas, apļa dūri apļa dūri.

Noa sirds sažņaudzās. Šis bija briesmoņa veids, kas nebija briesmoņa. Tas bija tikai cietušais, tikai mājīgs, tikai pavisam vai skaists mazais būtne bez cerības. Viņš uzmanīgi nolika atrasto spārnu tauriņam blakus. Tas derēja ideāli – paralēli, spēcīgi, tīrs malā pret maliņu.

– Vai tas derētu, ja... – Noa teica – vai tas derēs, ja tu to salabi?"

– Vajag līmi! – Noa teica pēc domas.

– Es zinu! Es zinu! – iesaucās Skrambis ekscitēti. – Man ir košļene! Lietota, jums sekas, bet ļoti, ļoti lipīga! – Viņš lepni, bet nedaudz nerāpīgi parādīja sārtu košļenes atlikumu, kas tikko nupat bija tukša no viņa skeleta mutes (kura bija vēsture viņam, lai šo vecāko žanru attīstītu).

Noa mīļi pasmaidīja. – Nē, Skrambi. Vajag kaut ko labāku. Vajag dabas līmi. Sveķus. Kociņu sveķus."

– *Bip... skenēju sveķus,* – Bleķītis nočirkstēja ar spēcīgāku toni. – *Atrasts. Vieta: vecais ķiršu koks, austrumu pusē, septiņus soļus tālāk. Sveķi ir augstas kvalitātes, vasaras sezonā savākti.*

Viņi aizgāja pie lielā ķiršu koka – veca, apjukta, mīļa koks, kurš bija stāvējis šeit varbūt divus gadsimtus, sauļojies un sniežojies. Noa uzmanīgi nesa tauriņu uz savas plaukstas, it kā tas būtu no stikla, no kristāla, no gaismas. Pie koka stumbra bija mazi, zeltaini sveķu pilieni. Tie bija ļoti lipīgi un smaržoja pēc vasaras – pēc karstiem ābolu ķekru un bērnības vasarām.

Noa paņēma mazu, neatlaidīgu sveķu piciņu uz sava pirksta un, ar bezprecedenta delicatesse, uzlika to uz spārna noplēstās maliņas. Tad viņš aizturēja elpu, kā stāvētu uz trupā, un pielika to pie tauriņa muguras – tieši vietā, kur spārns bija jārodas.

Viņš turēja to nekustīgi. Vienu sekundi. Divas. Trīs. Četras. Piecas.

Tad viņš lēnām, ar neticamu precizitāti, atņēma pirkstus.

Spārns turējās. Tas palikuši. Dievs palīdz, tas palika.

Tauriņš uz Noa plaukstas sakustējās ar neticamu, gausmu pilnības dūri. Viņš pavicināja vienu spārnu, tad otru. Un tad... abus reizē! Pirmais mēģinājums bija neveikls un drebīgs, bet ar otro mazais tauriņš – šī aso cieņas būtne – pacēlās gaisā! Sākumā lidojums bija zemu un kartīgs, jeka bija jūtamas, bet tad tas arvien augstāk un augstāk, arvien ātrāk, arvien brīvāk.

Un Noa redzēja to – šo lielo, silto prieku – tauriņš aplidoja trīs apļus ap Noa galvu, it kā dejotu pateicības deju visaugstākajai debesij. Tad tas uz mirkli ar gaismu nosēdās uz Noa deguna gala – tik viegli, tik godprātīgi, ka Noa to gandrīz nejuta. Un tad tas bija prom – zils, violets, tirkīzs punkts, kas pagriezās debesīs un kļuva par daļu no Dieva plāna.

– Viņš teica paldies, – Noa nočukstēja, un viņa sirds bija pilna ar lielu, siltu, bezgalīgu prieku – prieku, ko nevar izskaidrot, prieku, kas ir tikai zīme tam, ka šis bērns ir izdarījis ko īsti labu.

– Tu esi īsts dziednieks, Noa, – Skrambis klusi teica, ar skaņu, kas nebija smieklīga, bet godā pilna. – Kaut es būtu varējis tā darīt."

Tajā brīdī, tikai tad, kad debesis bija iemīlējušas Noa sirdi ar šo pateicības dāvanu, atvērās mājas durvis. Dārzā iznāca tētis, ar smaidīts seju, ar aci, kas bija redzējusi Noa un visu šo lielo, mazo brīnumu.

– Ko mani varoņi te dara? – tētis jautāja, gaišā, pārpilnajā balsī, pienākot klāt, rokas paupē un acīs pilnas mīlestības. – Es jūs pa logu vēroju. Izskatījāties ļoti aizņemti. Ļoti liels darbs. Ļoti laimīgi.

Noa paskatījās uz savām lipīgajām, sveķu apveltajām rokām un tad uz debesīm, kur brīvais, laimīgais tauriņš jau bija kļuvis par gaismu. Kā lai to pastāsta? Kā lai parāda to, kas ir maģija, tiem, kas ir aizmirsuši?

Bet tētis pietupās un cieši apskāva Noa, ar tikpat lielu mīlestību, cik Noa bija devis tauriņam. – Es nezinu, ko tieši tu darīji, dēliņ. Bet es redzu tavā sejā. Tu izskaties tik laimīgs. Kā kāds, kurš ir izdarījis ko ļoti, ļoti labu."

Noa pieglaudās tētim. Viņš smaržoja pēc mājām un drošības un vasaras un mīlestības.

– Tēti, – Noa klusi jautāja. – Ja kādam ir salūzis spārns un tu to salabo, tā vietā, lai tu to ēdumam izmantotu, vai tas nav pats labākais, ko var izdarīt?"

Tētis pasmaidīja un ciešāk apskāva savu dēlu. – Jā, Noa. Tas ir pats, pats labākais, ko vien var izdarīt šajā pasaulē.

Viņi visi kopā devās uz māju – Noa, Skrambis, Bleķītis un tētis. Skrambis lepni soļoja Noa blakus, un Bleķītis klusi dungoja priecīgu meldiņu, dziesmu no kaut kāda sena, skumja datora, kas bija mācies par mīlestību. Noa vēlreiz paskatījās debesīs. Tur, kaut kur augstu, lidoja mazs, zils tauriņš. Brīvs un laimīgs. Izglāsts un drošs.

Un Noa zināja tas, ko viņš vienmēr bija zinājis: ka viņš ir palīdzējis, un tas ir pats, pats labākā sajūta pasaulē.