Noa un Magnēts no Citplanētieša
Vakars Noa istabā bija silts un mierīgs. Ārā, aiz loga, mēness sēdēja koka galotnē kā liela, mirdzoša pūce, sargājot pasaules miegu. Istabā smaržoja pēc mīļākajām flaneļa pidžamām un tikko lasītas pasakas. Noa sēdēja uz sava mīkstā zvaigžņu paklāja un kārtoja savus "dārgumus". Viņa "ekspedīcijas somā", kas patiesībā bija veca mugursoma ar dinozaura uzlīmi, glabājās vissvarīgākās lietas: trīs spīdīgi akmentiņi no upmalas, veca pulksteņa zobrats un liela, sarūsējusi atslēga, kas, kā Noa bija pārliecināts, atvēra slepenas durvis uz citu pasauli.
Skrambis, mazais plastmasas skeletiņš, šovakar bija ļoti aizņemts. Viņš stāvēja pie ledusskapja (kas patiesībā bija Noa rotaļlietu kaste, kuru viņi bija nosaukuši par "Ledus Planētu") un mēģināja pielīmēt sev pie pieres mazu magnētu-tauriņu. – Skaties, Noa! – Skrambis sauca, vicinot savas kaulainās rociņas un turot galvu sāniski, lai tauriņš nenokristu. – Es esmu pētnieks ar magnētisko smadzeņu vilni! Es tagad varu uztvert citplanētiešu domas par... par saldējumu! Vai tu dzirdi? Viņi grib mums atsūtīt milzīgu zemeņu porciju!
Noa pasmaidīja un pasniedza Skrambim vēl vienu magnētu. – Skrambi, tie ir tikai parasti magnēti. Viņi nedarbojas uz plastmasas galvām.
– Ak, tu mazticīgais Admirāli! – Skrambis dramatiski nopūtās, un viņa ribas klusi noklabēja – *klab-klab*. – Mani kauli ir īpaši. Tie ir kalcija un... maģijas pilni! Es jūtu, kā enerģija plūst cauri maniem pirkstiem! Labi, varbūt tā ir tikai nieze, bet tas nozīmē, ka piedzīvojums ir tepat aiz stūra!
Bleķītis, vecais un gudrais metāla robots, sēdēja plauktā un mirkšķināja savu zaļo lampiņu. Viņa ekrānā parādījās mazi trīsstūrīši un apļi. – *Bīp-bop... Analizēju apkārtējo vidi...* – robots klusi čirkstēja. – *Uztveru anomāliju. Signāla avots: Logs. Signāla stiprums: Ļoti stiprs un neparasti... zils.*
Noa pielēca kājās. Viņš zināja Bleķīša signālus. Kad robots runāja par "ziliem signāliem", tas parasti nozīmēja kaut ko brīnumainu. Viņš norāpās no gultas un piegāja pie loga, kur uz palodzes gulēja kaut kas neparasts. Tas bija neliels, apaļš priekšmets, kas atgādināja metāla aci vai varbūt miniatūru lidojošo šķīvīti. Tas pulsēja vājā, zilgunā gaismā, un ap to gaiss likās mazliet biezāks, it kā tur vārītos neredzama tēja.
– Kas tas ir? – Skrambis iepīkstējās, paslēpjoties aiz Noa kājas un turot magnētu-tauriņu kā zobenu. – Vai tā ir citplanētiešu ola? Vai varbūt viņu pazaudētā poga? Ja tā izšķilsies, es tūlīt pat sākšu kliegt! Brīdinu!
Noa uzmanīgi pastiepa roku. Priekšmets bija auksts, bet tas nevis dzesēja, bet drīzāk kutināja pirkstus. Kad Noa to pacēla, Bleķītis pēkšņi skaļi iepīkstējās. – *Uzmanību! Tas ir Lielais Kosmosa Magnēts! Saskaņā ar senajiem kodiem, tie tika izmantoti, lai saturētu kopā planētu gredzenus.* – Robota balsī skanēja satraukums. – *Tas meklē saderīgu enerģijas avotu. Tas ir vientuļš, Noa. Tas grib... savienoties.*
Pirms Noa paspēja ko teikt, zilā gaisma no magnēta kļuva spilgtāka, un tas spēcīgi izrāvās no Noa rokām. Tas nevis nokrita uz grīdas, bet kā mazs zibens aizšāvās tieši virsū Bleķītim. *Klikš!* Ar metālisku skaņu magnēts pielipa pie robota vēdera, tieši virs enerģijas sirds.
Iestājās klusums. Tad Bleķītis sāka vibrēt – *vūūū-vūūū-vūūū*. Viņa ekrāns kļuva spilgti zils, un viņa sešstūru acis iepleta plašas. – *Es... es jūtu... lielu pievilcību...* – robots nomurmināja, un viņa balss tagad skanēja kā dziļš metāla zvans.
Un tad sākās haoss.
Pirmā izkustējās Noa metāla lineāls no rakstāmgalda. Tas ar vēzienu aizlidoja pa gaisu un – *bams!* – pielipa pie Bleķīša muguras. Tad sekoja metāla mašīnīšu armija. Sarkanā, zaļā un zilā mašīnīte kā mazas lodes traucās cauri istabai un pielipa pie robota kājām.
– Palīgā! – Skrambis kliedza, kad viņa "dārgumu kastes" metāla vāks izrāvās no viņa rokām un aizlidoja tieši pie Bleķīša galvas. – Bleķīti, tu mūs visus apēdīsi! Tu pārvērties par metāla ezi!
Noa mēģināja noturēt Bleķīti, bet robots kļuva arvien smagāks. Pie viņa tagad bija pielipušas visas Noa atslēgas, karotes no vakariņām, ko viņš bija ienesis istabā, un pat mazās skrūvītes no konstruktora komplekta. Bleķītis izskatījās pēc milzīgas, metālas bumbas, kurai pa vidu kaut kur spīdēja izmisušas robota acis.
– *Analizēju situāciju...* – Bleķītis mēģināja teikt, bet viena no karotēm bija aizklājusi viņa skaļruni, tāpēc tas izklausījās pēc "Mmm-mmm-mmm". – *Magnēts ir aktivizējis "Pievilkšanas Režīmu". Tas mēģina savākt visas "pazaudētās planētas daļas". Manas kājas... tās vairs nekustas. Magnetisms ir pārāk spēcīgs!*
Skrambis mēģināja vilkt nost karotes, bet viņa pirksti slīdēja gar gludo metālu.
– Tas ir bezcerīgi! – skeletiņš kliedza, saspiedis savas plastmasas rokas. – Bleķītis tagad ir pasaules centrs! Viņš tūlīt pievilks arī mēnesi un varbūt tēta mašīnu no pagalma! Un kas notiks ar mani? Mani kauli ir plastmasas, magnēts mani nemīl! Tas ir tik netaisnīgi! Es jūtos tik... nepievilcīgs!
Noa sēdēja uz grīdas un domāja. Viņš redzēja, ka Bleķītis nejūt sāpes, bet viņš bija pārbijies. Un magnēts robota krūtīs pulsēja arvien straujāk, sūtot zilās gaismas viļņus pa visu istabu. Noa pamanīja, ka ikreiz, kad kāds metāla priekšmets pielīp pie Bleķīša, magnēts uz brīdi nomierinās, it kā tas būtu dabūjis konfekti.
– Viņš nav ļauns, Skrambi, – Noa teica, pieskaroties pūkainajam paklājam. – Viņš vienkārši jūtas vientuļš. Viņš ir nokritis no kosmosa, no savas ģimenes, un tagad mēģina atrast draugus šeit.
– Draugi no karotēm un lineāliem? – Skrambis neticīgi pārjautāja. – Bleķītis tūlīt pārvērtīsies par lūžņu kalnu! Mums kaut kas jādara, pirms tētis ienāk un ieraudzīs, ka viņa atslēgas ir kļuvušas par robota ausīm!
Noa piecēlās un vērīgi paskatījās uz Bleķīti. – Magnēts grib harmoniju. Viņš grib būt tur, kur viņa spēks ir noderīgs, nevis tur, kur tas rada nekārtību. Saskaņā ar "Seno Inženieru" lektīvām, enerģiju nevar vienkārši izslēgt, to var tikai pārvirzīt.
– Pārvirzīt? – Skrambis kasīja pakausi (tas izklausījās pēc klusa *krak-krak*). – Uz kurieni? Varbūt uz kaimiņu suni? Viņam tāpat garšo dzelži!
– Nē, – Noa teica, un viņa acis iedegās. – Uz Lielo Zemējumu. Uz vietu, kur sākās mūsu māja.
Viņi palīdzēja Bleķītim – kas tagad atgādināja lēnu un smagnēju metāla milzi – izklumburēt no istabas. Katrs solis bija grūts. *Bums, bums, kļink!* Metāla priekšmeti pie viņa trīcēja un čirkstēja. Skrambis stūma no aizmugures, elšot un pūšot.
– Es jūtos kā sūdu vabole, kas veļ milzīgu, dzelzs bumbu! – Skrambis sūdzējās. – Noa, ja manas rokas tagad nokritīs no piepūles, lūdzu, pieskrūvē tās atpakaļ tieši Bleķītim, lai viņš tās nēsā kā medaļas! Es esmu izsmelts! Man vajag kūku!
Viņi nonāca dārzā. Naktī dārzs izskatījās maģisks. Zāle smaržoja pēc rasas, un ābelēs čukstēja vējš. Noa aizveda Bleķīti līdz lielajam, senajam akmenim dārza stūrī, kuram tētis reiz bija teicis, ka tas ir "mājas pamata stiprums". Noa zināja, ka zem šī akmens ir sena dzelzs truba, kas iet dziļi, dziļi zemē.
– Te, Bleķīti, – Noa teica maigi. – Noliec rokas uz akmens. Tev nav jātur viss šis metāls pie sevis. Atdod savu spēku zemei. Viņa zinās, ko ar to iesākt.
Robots lēnām nolaida savas metāla rokas uz aukstā akmens virsmas. Magnēts viņa krūtīs pēkšņi iedegās tik spoži kā mazas saules uzliesmojums. Noa un Skrambis aizsedza acis.
– *Analizēju zemējumu...* – Bleķītis teica, un viņa balss kļuva arvien mierīgāka. – *Enerģijas pāreja uzsākta. Zilais signāls... izklīst...*
Pēkšņi atskanēja klusa, dūcoša skaņa, kas atgādināja milzīgu bitīšu baru. Zilā vārpsta no magnēta ieplūda akmenī un nozuda dziļi zemā.
Un tad – *plunkš, klak, bims!*
Visi metāla priekšmeti, kas bija pielipuši pie Bleķīša, sāka krist nost. Karotes nobira zālē, mašīnītes izklīda pa taku, lineāls nokrita Noa tieši pie kājām. Robots atkal kļuva viegls un spīdīgs. Magnēts uz viņa krūtīm vairs nepulsēja briesmīgi, tas klusi dūca, bet tagad tā gaisma bija silta un dzeltena, tieši tāda pati kā Bleķīša acis.
– Tas strādāja! – Skrambis uzlēca gaisā un nejauši izdarīja salto, piezemējoties tieši zāles kaudzē. – Mēs esam brīvi! Mēs vairs neesam dzelzs konstrukcija! Noa, tu esi ģēnijs! Tu esi dabas pētnieks un inženieris vienā personā!
Bleķītis lēnām pacēla savu roku un paskatījās uz mazo magnētu, kas joprojām bija pie viņa krūtīm. Tas vairs nepiesaistīja svešas lietas. – *Paldies, Noa,* – robots teica, un viņa balss skanēja siltāk nekā jebkad agrāk. – *Magnēts ir atradis savu mieru. Tas vairs nav vientuļš. Tas tagad ir... daļa no manis. Es jūtu, ka mana sirds ir kļuvusi stiprāka. Es varu labāk uztvert draudzības viļņus.*
Skrambis pienāca klāt un uzmanīgi pieklauvēja pie Bleķīša pleca. – Draudzības viļņi, ja? Vai tie sniedzas līdz virtuves skapītim, kur mamma glabā šokolādes cepumus? Ja jā, tad es tevi nekad nepametīšu!
Noa pasmaidīja un apskāva Bleķīti. Robots vairs nebija auksts, tas sildīja kā maza krāsniņa. – Mēs esam komanda, Skrambi. Un komanda vienmēr palīdz tiem, kas ir apmaldījušies. Pat ja tie ir citplanētiešu magnēti.
– Tieši tā! – Skrambis piekrita, kārtojot savus paspūrušos kaulus. – Un tagad, pirms tētis pamostas un prasa, kāpēc viņa dārza akmens spīd zilā krāsā, iesim atpakaļ gulēt. Man ir jāsapņo par to, kā es kļūstu par pirmo skeletu, kas uzveic milzu putekļu sūcēju ar vienu vienīgu skatienu!
Viņi klusi lavījās atpakaļ uz māju. Istaba mirdzēja mēnessgaismā, un viss bija savās vietās – mašīnītes, lineāls un atslēgas. Noa ielīda savā siltajā gultā, un sega viņu apskāva kā liels, mīksts mākonis. Skrambis iekārtojās uz sava spilvena, vēlreiz mēģinot uzlikt magnētu-tauriņu sev uz pieres, bet šoreiz viņš vienkārši aizmiga, pirms paspēja piecelties.
Bleķītis ieņēma savu vietu plauktā. Viņa lampiņa mierīgi pulsēja zelta krāsā, saskaņā ar Noa elpu.
Tajā brīdī atvērās durvis un ienāca tētis. Viņš izskatījās miegains, bet viņa sejā bija smaids. – Vai viss kārtībā, jūrniek? – viņš klusi jautāja, pieejot pie gultas un noglāstot Noa galvu.
Noa nomurmināja kaut ko par magnētiem un zvaigznēm.
– Tu vienmēr redzi pašu labāko visās lietās, Noa, – tētis čukstēja, domādams, ka Noa jau guļ. Viņš pamanīja, ka robots plauktā izskatās kaut kā citādāk, mirdzot siltākā gaismā nekā parasti, bet tikai pasmaidīja. – Aizmiedz laimīgs, mans puika. Pasaule ir drošībā, kamēr tu par to domā.
Tētis nodzēsa gaismu un izgāja, bet Noa sirdī vēl brīdi palika silta sajūta. Viņš zināja, ka viņš nav vienkārši zēns. Viņš bija sargātājs. Viņš mācēja sadzirdēt tos, kurus citi nedzird, un palīdzēt tiem, kam nav balss.
Un Noa aizmiga, zinādams, ka magnēti, zvaigznes un pat mazi plastmasas skeletiņi ir daļa no vienas lielas, mīļas ģimenes. Un šajā ģimenē neviens nekad nav vientuļš, jo mīlestība ir visstiprākais magnēts visā plašajā pasaulē.