Noa un Saldējuma Planēta

Noa atvēra ledusskapi, lai paņemtu pienu. Bet piena nebija.

Tā vietā ledusskapja dziļumā bija... tunelis.

Tas mirdzēja rozā un zili.

– Oho! – Skrambis ielēca iekšā. – Es jūtu zemeņu smaržu!

Noa sekoja. Viņi izlīda tuneļa galā un nonāca uz... Saldējuma Planētas!

Zeme bija no šokolādes cepumiem. Kalni bija no vaniļas saldējuma ar ķiršu mērci. Koki bija vafeles.

– Es esmu paradīzē! – Skrambis nokrita ceļos un sāka laizīt zāli (kas bija no piparmētru marcipāna). – Man vienalga, ka man nav vēdera! Es to piepildīšu ar garšu!

Viņi satika vietējos iedzīvotājus – mazus, krāsainus cukurgailīšus.

– Sveiki! – Gailīši pīkstēja. – Vai jūs esat Karstie Tūristi?

– Mēs esam no Zemes, – Noa teica.

– Uzmanieties! – viens brīdināja. – Te nedrīkst būt karsts. Ja tu esi dusmīgs vai nosvīdis, tu izkausēsi ielu!

Skrambis pēkšņi ieraudzīja milzu karameles torni.

– Es gribu to apēst! – viņš skrēja un skrēja.

– Skrambi, nē! Tev sāpēs (iedomāts) zobs!

Skrambis iekodās. KRAUKŠ! Viņa plastmasas zobs palika karamelē.

– Ui... – Skrambis šļupstēja. – Man vajag zobārstu.

Saldējuma Planētas zobārsts (kurš bija no košļenes) ielipināja Skrambim jaunu zobu no rieksta.

Viņi atgriezās mājās ar pilniem vēderiem (pat Skrambis jutās pilns ar cukuru).

– Nekad vairs neēdīšu saldumus, – Skrambis zvērēja.

– Tiešām? – Noa prasīja.

– Nu, varbūt tikai vienu mazu konfektīti rīt, – Skrambis pasmīnēja.