Noa un Bailes Kastē

Noa tīrīja istabu (jo tētis lūdza). Zem gultas viņš atrada putekļus, vecu zeķi un... Kasti.

Tā bija melna, veca kaste ar dzelzs stīpām. Uz vāka bija rakstīts ar baltiem burtiem: BAILES.

– Oho! – Skrambis ielīda pagultē. – Kas tas ir? Dārgumi? Nē, pagaidi... 'Bailes'? Fui! Met to ārā! Es negribu ne grama baiļu! Esmu drosmīgs!

Bet kastē kaut kas krebinājās. Skritš-skritš...

Noa sirds sāka sisties ātrāk. Tuk-tuk.

Bet viņš zināja, ka nevar atstāt kasti neatvērtu. Noslēpumi zem gultas aug lielāki.

Viņš ataisīja slēdzeni. Klikš.

Vāks atvērās. No kastes izlidoja ārā mazi, melni, ņirboši radījumi. Tie izskatījās pēc maziem ēnu sikspārņiem.

Viens sāka lidot ap Noa galvu un čukstēt:

– Tumsa ir briesmīga... tur dzīvo briesmoņi...

Tas bija 'Bailes no Tumsas'.

Otrs ielīda Skrambja ribās:

– Suns tevi apēdīs... suns tevi apēdīs...

Tas bija 'Bailes no Suņiem'. Skrambis sāka trīcēt kā želeja.

Trešais – pavisam maziņš – sēdēja stūrī un raudāja:

– Neviens ar mani nedraudzēsies...

Tas bija 'Bailes no Vientulības'.

Istaba kļuva auksta un nepatīkama. Bailes lidoja un ķērca.

Bleķītis mēģināja tās noķert ar tīkliņu, bet tās izslīdēja cauri.

– Ko mums darīt?! – Skrambis kliedza. – Man bail no visām bailēm!

Noa saprata, ka cīnīties ar tām nevar. Jo vairāk tu cīnies, jo vairāk bail.

Viņš paņēma 'Bailes no Tumsas' plaukstā. Tas koda un skrāpēja.

– Sveiki, – Noa teica maigi.

Bailes apstājās. – Ko?

– Kāpēc tu mani baidi? – Noa jautāja.

– Jo es negribu, lai tu sasit galvu tumsā! – Bailes teica. – Es gribu, lai tu esi uzmanīgs!

Noa pasmaidīja.

– Paldies. Tu mani sargā. Bet tagad es ieslēgšu gaismu.

Tiklīdz Noa pateica "Paldies", briesmīgais sikspārnis pārvērtās par mazu, mīļu naktstauriņu. Tas nolaidās uz lampas un aizmiga.

Noa piegāja pie Skrambja.

– 'Bailes no Suņiem', paldies, ka brīdini mūs par zobiem. Bet kaimiņu Reksis ir draudzīgs.

Bailes pārvērtās par mazu, pūkainu kucēnu, kas nolaizīja Skrambja vaigu kaulu.

– Fui! – Skrambis smējās. – Tas kut!

Palika tikai mazais, raudošais stūrī.

Noa apsēdās tam blakus.

– Tu baidies būt viens?

– Jā... – mazais čukstēja.

– Es arī dažreiz, – Noa atzinās. – Bet mēs esam kopā.

Viņš apskāva mazo Baili. Un tā izgaisa, pārvēršoties par siltu sajūtu sirdī.

Kaste bija tukša. Tā vairs nebija melna. Tā bija parasta, veca kaste, kurā var glabāt zīmuļus.

– Mēs pieradinājām bailes! – Noa teica.

– Jā, – Skrambis piekrita, glaudot mazo kucēnu-baili. – Izrādās, viņas nemaz nav tik briesmīgas. Viņas vienkārši skaļi bļauj.