Noa un Slēptuve Aiz Tapetēm

Koridorā, zem apavu plaukta, bija atlupusi tapete. Noa to pamanīja, kad meklēja savu otru zābaku.

– Skrambi, neskaties! – Noa čukstēja. – Es tikai gribu paskatīties, kas ir apakšā.

Skrambis aizklāja acis (tas ir, caurumus).

– Labi, bet ja tur ir zirneklis, es kliegšu. Un es kliedzu ļoti skaļi. Man nav plaušu, bet man ir balss saites no stīgām!

Noa lēnām pavilka tapetes malu. Čirkš-čirkš.

Aiz tās nebija siena. Aiz tās bija... mazas, senas koka durvtiņas ar zelta rokturīti.

– Oho! – Noa iesaucās. – Tās ir durvis uz rūķu valstību!

Viņš atvēra durtiņas. Tās bija tik mazas, ka viņam vajadzēja sarauties (iedomās). Kad viņš paskatījās iekšā, viņš ieraudzīja istabu sienas iekšpusē.

Tur dzīvoja mazi, pūkaini radījumiņi ar adatainām mugurām. Viņi izskatījās pēc ežiem, bet staigāja uz divām kājām un nēsāja bruņas no pogām.

– Tie ir Mājas Sargi! – Bleķītis paziņoja (skenējot caur Noa plecu). – Viņi pasargā māju no caurvēja un pazudušām zeķēm.

Sargi izskatījās satraukti. Viņi skraidīja apkārt, vicinot mazus šķēpus (kas bija no zobu bakstāmajiem).

Viens Sargs – Ģenerālis Adatiņš – pieskrēja pie durvīm.

– Palīgā! Milzi! Mums uzbrūk!

– Kas uzbrūk? – Noa jautāja.

– Lielais Putekļu Mākonis! Tas nāk no pagultes! Tas grib apēst mūsu pogas!

Noa paskatījās uz pagulti. Tiešām, tur vēlās ārā liels, pelēks putekļu kamols.

– Tas ir Putekļu Pūķa brālēns! – Skrambis iesaucās. – Viņš izskatās badīgs!

Mākonis tuvojās Sargu pilsētai. Eži cīnījās drosmīgi, badot ar adatām, bet putekļi vienkārši gāja cauri.

– Mums jāpalīdz! – Noa teica.

Viņš paķēra savu rotaļu zobenu (kas tagad bija Maģiskais Zobens).

– Sargājiet pogas! – Noa sauca un metās cīņā.

Viņš vicināja zobenu, radot vēju. Vūš-vūš!

Vējš aizpūta Putekļu Mākoni atpakaļ zem gultas. Mākonis nošņācās un izjuka.

– Uzvara! – Ģenerālis Adatiņš gavilēja. – Milzis mūs izglāba!

Visi Sargi sāka dejot uzvaras deju (kas izskatījās pēc lēkāšanas uz vienas kājas).

Viņi uzdāvināja Noa ordeni – mazu, spīdīgu zvaigznīti no konfekšu papīra.

– Paldies, Ģenerāli, – Noa pielika ordeni pie krekla.

Viņš uzmanīgi aizvēra mazās durtiņas un pielīmēja tapeti atpakaļ (ar košļeni).

– Neviens nedrīkst zināt, – Noa čukstēja Skrambim.

– Zināt ko? – Skrambis jautāja, joprojām turot acis ciet. – Es neko neredzēju! Vai zirneklis ir prom?

Noa pasmējās.

– Jā, Skrambi. Zirneklis aizgāja gulēt.

Un māja jutās drošāka, jo Noa zināja, ka sienās dzīvo drosmīga armija, kas sargā viņa miegu.