Noa un Kartes Spēle ar Mēnesi

Noa nevarēja aizmigt. Mēness spīdēja tieši acīs. Tas bija liels, apaļš un dzeltenis kā siers.

Noa piegāja pie loga.

– Kāpēc tu tik spoži spīdi? – Noa jautāja. – Es gribu gulēt!

Un Mēness... atbildēja.

– Piedod, – Mēness teica dobjā balsī (kas izklausījās pēc vēja skurstenī). – Esmu viens. Man ir garlaicīgi. Zvaigznes nerunā, tās tikai ķiķina.

Noa bija pārsteigts.

– Tev ir garlaicīgi? Bet tu redzi visu pasauli!

– Jā, bet es nevaru spēlēties, – Mēness nopūtās. – Es gribētu uzspēlēt kārtis. Vai zolīti. Vai "Uno".

Noa paskatījās uz galda. Tur stāvēja kāršu kava ar supervaroņiem.

– Es varu spēlēt ar tevi! – Noa piedāvāja.

Mēness sejā parādījās smaids (liels, plats krāteru smaids).

– Tiešām? Bet tu esi lejā, un es esmu augšā.

– Mēs varam spēlēt Stāstu Kārtis, – Noa izdomāja. – Katrs izvelk kārti un pastāsta stāstu. Kurš pastāsta labāku, tas uzvar.

– Lieliski! – Mēness piekrita. – Es sākšu.

Mēness "izvilka" mākoni, kas izskatījās pēc pūķa.

– Reiz bija pūķis, kurš ēda tikai zvaigžņu putekļus. Viņš šķaudīja uguņošanu...

Mēness stāstīja par kosmosa kuģiem un melnajiem caurumiem, kas dzied operu.

Noa klausījās ieplestām acīm. Tas bija labs stāsts.

– Tagad mana kārta! – Noa izvilka kārti ar Super-Suni.

– Reiz bija suns, kurš prata lidot. Viņš izglāba kaķi no koka, bet kaķis viņu saskrāpēja, tāpēc suns apvainojās un aizlidoja uz Marsu...

Skrambis pamodās.

– Vai kāds teica "Marss"? Es gribu šokolādi!

Noa un Mēness spēlēja visu nakti. Mēness stāstīja par seniem laikiem, kad viņš vēl bija karsts akmens. Noa stāstīja par savu skolu un kaķi Muriņu.

Uz rīta pusi Mēness kļuva blāvāks.

– Paldies, Noa, – Mēness žāvājās. – Esmu noguris. Un saule nāk. Viņa vienmēr ir tik skaļa un spoža.

– Kurš uzvarēja? – Noa jautāja.

– Mēs abi, – Mēness teica. – Jo mēs abi vairs neesam vientuļi.

Mēness paslēpās aiz mākoņa, lai dotos gulēt.

Noa iekāpa gultā.

– Arlabunakti, Mēnesi, – viņš nočukstēja.

Skrambis jau krāca (hrrrr-pššš).

Un Noa sapņoja par kāršu spēli ar zvaigznēm.