Noa un Sienas, kas Klausās

Noa istabā bija ļoti kluss. Tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā putekļi nosēžas. Ššš...

Noa pielika ausi pie sienas, lai paklausītos, vai kaimiņi nespēlē klavieres.

Bet tā vietā viņš izdzirdēja kaut ko citu.

Hi-hi-hi!

Tas bija smiekls. Bet tas nebija neviens no ģimenes. Tas skanēja... iekšā sienā.

– Skrambi? – Noa pasauca.

– Ko? – Skrambis izlīda no atvilktnes, tērpies zeķē kā guļammaisā. – Es mēģinu gulēt ziemas miegu. Es esmu lācis!

– Siena smejas! – Noa čukstēja.

Bleķītis piebrauca un pielika mikrofonu pie tapetes.

– Skaņas analīze... Tie ir 'Atbalss Ieraksti'. Siena kļuvusi par magnētofoniem.

Noa piespieda ausi ciešāk.

Tagad viņš dzirdēja mammas balsi. Tā dziedāja: "Cepu, cepu kukulīti..."

– Tas bija, kad es biju mazs! – Noa atcerējās. – Mamma man to dziedāja!

Tad viņš dzirdēja tēta balsi: "Noa, tu vari to izdarīt! Brauc ar riteni!"

– Un tas bija, kad es mācījos braukt!

Siena bija uzsūkusi visas skaņas, kas istabā kādreiz izskanējušas. Kā sūklis.

Skrambis pielika savu galvaskausu pie sienas (kas skanēja kā Klab!).

– Es dzirdu sevi! – Skrambis iesaucās. – Es dzirdu, kā es saku: "Kur ir mana otra kāja?" Tas bija pagājušajā otrdienā! Es esmu zvaigzne!

Viņi klausījās sienu kā radio. Tur bija smiekli, sarunas, dziesmas.

Bet tad, vienā tumšā stūrī, Noa izdzirdēja kaut ko skumju.

Šņuk... šņuk...

Kāds raudāja.

– Kas tas ir? – Noa jautāja.

– Tas ir ieraksts no pagājušās nedēļas, – Bleķītis teica. – Datums: Pirmdiena. Tu biji noskrējis celi un raudāji.

Noa atcerējās. Jā, viņam ļoti sāpēja. Un siena to atcerējās. Tas stūris jutās auksts un bēdīgs.

– Mums tas jāizlabo, – Noa teica. – Mēs nevaram atstāt bēdas sienā. Tās padara māju smagu.

– Kā mēs to izdzēsīsim? – Skrambis prasīja. – Ar dzēšgumiju?

– Nē, – Noa teica. – Mums jāpārraksta pāri ar kaut ko priecīgu. Mums jātaisa Troksnis!

Viņi nostājās pie bēdīgā stūra.

– Trīs, divi, viens... PRIEKS! – Noa kliedza.

Skrambis sāka sist ar karotēm pa katlu (ko bija atnesis no virtuves). Bam-bam-bam!

Bleķītis pīkstēja savu mīļāko melodiju. Bīp-būp-bīp-būp!

Un Noa dziedāja vispriecīgāko dziesmu par pirātiem, kuri ēd pankūkas.

"Hei, ho, pankūkas nāk! Ar ievārījumu un desām!"

Viņi trokšņoja tik skaļi, ka siena sāka vibrēt.

Kad viņi beidza, Noa atkal pielika ausi pie stūra.

Klusums.

Un tad... Hi-hi-hi! Bam-bam! Pankūkas!

Raudāšana bija pazudusi. Tā vietā tur tagad dzīvoja smiekli un pankūku dziesma.

Noa noglaudīja sienu.

– Tagad tev ir labāk. Tagad tu esi priecīga siena.

Skrambis nokrita uz grīdas, elsdams.

– Fū, esmu noguris. Vai mēs varam tagad ēst tās pankūkas, par kurām dziedājām? Esmu izsalcis kā vilks, kurš nav ēdis kopš pasakas par Sarkangalvīti!

Noa iesmējās.

– Rīt no rīta, Skrambi. Rīt no rīta.

Un Noa ielīda gultā, jūtot, ka visa māja viņu apskauj ar senām, labām un priecīgām skaņām.