Noa un Veļas Mašīnas Orķestris

Naktī, kad visi gulēja, Noa sadzirdēja ritmisku skaņu.

Boom-ts-s-s... Boom-ts-s-s...

Tas nāca no vannas istabas.

Noa un Skrambis klusiņām piezagās pie durvīm.

Iekšā notika kaut kas neticams.

Veļas mašīna (tā, kas parasti tikai rūc) tagad lēkāja uz savām kājiņām un dauzīja ar vāku ritmu. Klab-klab-boom!

Tosteris uz virtuves letes pievienojās: Klikš-tink-klikš-tink! (Tas bija kā šķīvji).

Ledusskapis dūca zemo basu: Dūūūūūūūūūm...

Un mazais radio uz palodzes spēlēja vijoles skaņas, lai gan nebija ieslēgts.

– Tas ir Sadzīves Tehnikas Simfoniskais Orķestris! – Skrambis nočukstēja. – Es vienmēr zināju, ka tosterim ir muzikālā dzirde! Viņš cep maizi tieši uz takts!

Pēkšņi Veļas Mašīna apstājās.

– Mums trūkst diriģenta! – tā noburbuļoja (ūdens iekšā vēl bija). – Kurš vadīs "Putu Polku"? Mēs nevaram saspēlēties bez līdera!

Visi aparāti saskatījās (cik nu var saskatīties bez acīm).

Noa iegāja istabā.

– Es varu būt diriģents! – viņš teica. – Man ir zizlis!

Viņš paķēra zobu birsti (tā bija viņa zizlis).

– Cilvēks! – Tosteris nobijās un izšāva divas maizes šķēles gaisā. Hop!

– Nē, pagaidiet! – Veļas Mašīna teica. – Viņam ir ritms. Esmu redzējusi, kā viņš sit kāju, kad mazgā zobus. Ļaujiet viņam mēģināt.

Noa nostājās istabas vidū. Viņš pacēla zobu birsti.

– Trīs... četri... Aiziet!

Viņš pamāja ar birsti.

Veļas Mašīna sāka: Boom-boom...

Ledusskapis pievienojās: Dūūūm...

Un tad Tosteris un Mikroviļņu krāsns (kas pīkstēja augstās notis: Pī-pī-pī!).

Mūzika bija lieliska! Tā skanēja kā džezs, bet ar ūdens pieskaņu. Skrambis nevarēja noturēties un sāka dejot.

– Es esmu balerīna! – Skrambis iesaucās, griežoties uz vienas kājas un turot otru gaisā (kas, protams, nokrita, bet viņš to ātri pacēla un izmantoja kā marakasu).

Noa diriģēja. Ātrāk! Allegro!

Visi spēlēja ātrāk. Ūdens šļakstēja traukos. Gaisma mirgoja.

Lēnāk! Adagio!

Visi spēlēja lēni un skumji.

Un beigās – Grand Finale!

Visi instrumenti spēlēja kopā. Boom-klab-pī-dūm!

Un noslēgumā Tosteris izšāva vēl divas maizes šķēles kā salūtu!

– Bravo! – Skrambis aplaudēja (klabinot plaukstas). – Bis! Bis!

Veļas Mašīna atvēra durtiņas un paklanījās (cik nu varēja).

– Paldies, Maestro Noa, – tā burbuļoja. – Tā bija labākā mazgāšanas reize manā dzīvē.

Pēkšņi koridorā iedegās gaisma. Mamma nāca!

– Ātri! Pa vietām! – Noa čukstēja.

Visi aparāti sastinga. Veļas Mašīna kļuva par parastu kasti. Tosteris apklusa.

Mamma ienāca vannas istabā.

– Noa? Ko tu te dari nakts vidū? – viņa, miegaina, jautāja.

– Es... es tikai pārbaudīju, vai zobu birste strādā, – Noa nosarka.

Mamma pasmaidīja un paņēma viņu pie rokas.

– Ejam gulēt. Starp citu... man likās, ka es dzirdēju mūziku sapnī. Tādu ļoti jautru.

Noa piemiedza ar aci Veļas Mašīnai.

– Jā, mammu. Tā bija Nakts Simfonija.

Viņi aizgāja. Ledusskapis klusi, klusi iedūcās pēdējo noti: Dūūm... un viss apklusa līdz rītam.