Noa un Burbulis, kas Nesprāga
Bija saulaina pēcpusdiena. Noa dārzā pūta ziepju burbuļus. Viņš ieelpoja dziļi un pūta lēni.
Burbuļi lidoja gaisā – lieli, mazi, varavīksnes krāsās. Plikš! Plikš! Tie sprāga, tiklīdz pieskārās zālei vai degunam.
Bet viens burbulis bija citāds.
Tas bija milzīgs – lielāks par arbūzu. Tas lidoja augstu virs Noa galvas.
Skrambis mēģināja to noķert ar karoti.
– Nāc šurp, spīdīgā bumba! Es tevi padarīšu par savu skafandru!
Skrambis iebakstīja burbulim. Dzing!
Tas nesprāga. Tas atskanēja kā zvaniņš.
– Oho! – Noa brīnījās. – Tas ir bruņu burbulis?
Burbulis nolaidās zemāk. Tas apstājās tieši Noa priekšā un karājās gaisā. Iekšā varēja redzēt dīvainas atspulgu pasaules.
– Sveiki... – atskanēja klusa, maiga balss. Tā nāca Mierīgi no Burbuļa.
– Tu runā? – Noa sastinga.
– Jā. Es esmu Mūžīgais Burbulis. Esmu ceļojis simtiem gadu. Esmu redzējis piramīdas, dinozaurus (labi, varbūt ne dinozaurus, bet kaķus, kas izskatās pēc dinozauriem) un daudz ko citu. Bet es esmu... tik vientuļš.
– Kāpēc tu esi vientuļš? – Bleķītis pieripoja klāt. – Tev ir varavīksnes krāsas. Visi tevi apbrīno.
– Jā, bet neviens mani nevar apskaut, – Burbulis nopūtās (un mazliet sarāvās). – Ja kāds man pieskaras ar pirkstu vai degunu, es varu sprāgt. Man ir bail, ka es pazudīšu. Tāpēc es esmu kļuvis ciets kā stikls.
Skrambis paslēpa karoti aiz muguras.
– Es gandrīz tevi uzspridzināju! Piedod, Burbuli. Es domāju, ka tu esi... nu... vienkārši ziepes.
Noa redzēja, ka Burbulis trīc. Tas vizuļoja skumjās, zilganās krāsās.
– Mēs varam būt tavi draugi bez pieskāršanās, – Noa piedāvāja. – Mēs varam runāties.
– Tas būtu jauki... – Burbulis teica. – Bet man gribas sajust siltumu. Esmu auksts no lidošanas augstu debesīs.
Noa padomāja.
– Mīļums nav tikai rokās. Tas ir arī elpā.
Noa piegāja pavisam tuvu Burbulim. Viņš neizstiepa pirkstu. Viņš vienkārši... pūta.
Hūūūū....
Noa pūta siltu, maigu dvašu uz Burbuļa virsmu.
Burbulis sāka mirdzēt sārtā krāsā. Tas sasila no Noa elpas.
– Ooo... – Burbulis nočukstēja. – Tas ir kā apskāviens, tikai no gaisa. Tas ir vissiltākais, ko esmu jutis gadsimtiem!
– Es arī gribu! – Skrambis pieskrēja un sāka pūst (lai gan viņam nebija plaušu, viņš taisīja Fū-fū skaņas).
Bleķītis pagrieza savu ventilatoru uz "Siltā Gaisa Režīmu" un maigi pūta.
Burbulis kļuva tik laimīgs, ka sāka dejot gaisā. Viņš griezās un vizuļoja, metot saules zaķīšus pa visu dārzu.
– Paldies, draugi! – Burbulis sauca. – Es dodos tālāk! Tagad es vairs nejūtos vientuļš! Es esmu pilns ar jūsu siltumu!
Viņš pacēlās augstu, augstu debesīs – kā mazs, mirdzošs planēta.
– Atā, Burbuli! – Noa māja pakaļ. – Uzraksti mums!
– Viņam nav roku, lai rakstītu, – Skrambis piezīmēja. – Bet varbūt viņš mums atsūtīs lietu. Ziepjūdens lietu. Tad mēs visi būsim tīri!
Noa pasmējās un apskāva Skrambi.
– Redzi, Skrambi. Dažreiz maigums ir stiprāks par bruņām.
Skrambis pamāja.
– Jā. Un tagad es iešu pūst burbuļus vannā. Es gribu pats savu skafandru!