Noa, Senās Durvis un Zvaigžņu Putekļu Sargs

Noa nupat bija izmazgājis zobus (kreisā puse bija izmazgāta pamatīgi, labā – mazliet paviršāk, kā jau piecgadniekam mēdz gadīties). Viņš devās pa tumšo koridoru uz savu istabu un tieši tad ieķērās kājā tēta vecajā portfelī, kas stāvēja pie sienas kā tumšs akmens.

– Urā! – viņš nokliedza, gandrīz paklupdams, un viņa roka aizskāra sienu.

Bet siena nebija.
Viņa roka gāja cauri.

Noa acis iepletās. Tur, starp vecajiem apmetumiem, bija durvis. Mazas, senas durvis ar ozolkoka rāmi un dīvainiem simboliem, kas izskatījās pēc zvaigžņu kartēm.

– Skrambi... – Noa lēnām nočukstēja.

– Esmu šeit! – Skrambis izlēca no istabas stūra. Viņš nēsāja uz galvas vecu teflona pannas vāku kā "kosmosa ķiveri" un bija apjozies ar šņori, pie kuras karājās vecs atslēgas piekariņš.

– Kas tur? – Skrambis jautāja. – Vai tas ir slepens saldumu skapītis?

Noa atvēra mazās durvis.
Iiiieēēk! – tās noieēcās tā, ka pat Skrambis sarāvās.

Aiz durvīm bija šaura, no akmens izcirsta telpa ar zemiem griestiem. Telpā bija viens vienīgs priekšmets – milzīgs, vecs pulkstenis. Viņš bija tik liels, ka tā mehānisms aizņēma visu sienu.

Un pulkstenis kustējās. Tajā bija zobratiņi un svārsti, ratiņi un ķēdes, un viss tas griežoties un šūpojoties radīja mierīgu, ritmīgu skaņu: Tik... tok... tik... tok...

Tieši pulksteņa priekšā sēdēja kāds. Viņš bija cilvēkveidīgs, bet ne gluži cilvēks. Viņa ķermenis bija veidots no zelta putekļiem, kas nepārtraukti lēni griezās ap viņu spirālē. Viņa acis bija dziļas un tumši zilas kā debess pēc saulrieta. Viņam mugurā bija garš apmetnis no gaismas un ēnām.

– Es zināju, ka tu atnāksi, – teica būtne. Viņa balss skanēja kā vecs vinila ieraksts – nedaudz čaukstoša, bet silta.

– Tu esi Zvaigžņu Putekļu Sargs, – Bleķītis pieteica, pieripojot klāt un skenējot būtni ar savu antenu. – Mana datu bāzē ir atsauce. Bīp. Tu esi... ļoti vecs.

– Es esmu sens, jā, – Sargs pasmaidīja. – Es sargāju Laika Pulksteni – kas mēra ne minūtes vai stundas, bet Bērnības Laiku. Katram cilvēkam tas ir savādāks. Un tavs, Noa – tavs vēl tik tikko sācis tikšķēt.

– Vai... vai mans laiks beigsies? – Noa klusāk jautāja.

– Bērnība nekad pilnīgi nebeidzas tajā, kurš to mīl, – Sargs lēnām pasniedzās un paņēma kaut ko no plaukta. Tā bija maza, stikla lodīte – kā putojošs ziepju burbulis, bet ciets un silts. Iekšā lodītē spīdēja miniatūra zvaigzne.

– Iedomājies, Noa: katru reizi, kad tu iztēlojies piedzīvojumu, kad tu smeiries kopā ar draugiem, kad tu apskau tēti vai mammu – tava zvaigzne iedeg jaunu stariņu. Jo vairāk tu dzīvo pilnīgi un drosmīgi, jo košāka tā kļūst.

Noa paņēma lodīti plaukstā. Tā bija silta – siltāka par kakao.

Skrambis noplīvoja tuvāk, acis (kaut gan viņam to nebija) ieplestās.

– Vai man arī ir zvaigzne? – viņš jautāja trīcošā balsī. – Es esmu skelets! Man nav sirds! Tikai kreisā riba, kas reizēm iečīkstās!

Sargs pasmaidīja un izsniedza arī Skrambim lodīti. Tā bija maza, bet spīdēja ļoti koši.

– Tev, Skrambi, ir visskaļākā zvaigzne, kādu esmu redzējis. Tā spīd katru reizi, kad tu kādam liec smieties.

Skrambis aptvēra lodīti ar abām rokām un saspieda to tik stipri, ka gandrīz to sabojāja.

– Es to noglabāšu savā sirdsvietā, – viņš čukstēja. – Manā kreisajā ribā.

Bleķītis stāvēja kluss. Viņa zaļā lampiņa mirgoja pavisam lēni.

– Vai man ir zvaigzne? – robots klusi jautāja. – Es esmu... mehānisks. Man nav sapņu. Man nav mīlestības procesora.

Sargs pieliecās pie Bleķīša un uzmanīgi pieskārās viņa dzelzs krūtīm.

– Tu spīd katru reizi, kad rūpējies par saviem draugiem. Tu esi gaisma, kas neprasa atzinību. Un tā ir visspēcīgākā.

No Bleķīša krūtīm iemirdzējās maza, zila gaismiņa. Robots to nevarēja redzēt, bet viņš to sajuta – kā mazu, siltu vibrāciju tur, kur vajadzētu būt sirdij.

– Bīp... – viņš tikai nočukstēja.

Sargs pieliecās un nospieda mazu podziņu uz pulksteņa. Tā bija zaļa un mirdzēja.

– Laiks jums atgriezties, – viņš teica. – Jūsu gultas gaida.

– Bet vai mēs varēsim atgriezties? – Noa jautāja. – Atrast durvis atkal?

– Durvis ir vienmēr, – Sargs atbildēja. – Tev tikai jāzina, kā tās atrast. Vai atceries, kā tu tajās iegāji?

– Es... paklupu.

– Tieši tā, – Sargs pasmaidīja. – Dažreiz vislabākais ceļš uz burvību ir nejaušs paklupiens.

Viņi devās atpakaļ pa šaurajām durvīm. Noa vēl pēdējo reizi atskatījās. Sargs viņam pamāja – un izskatījās, ka viņa ķermenis sajaucās ar zelta putekļiem un saplūda ar pulksteņa mehānismu.

Aizmirstamajā durvī noklikšķēja atslēga. Klik.

Noa stāvēja koridorā. Bija kluss. Siena izskatījās parasta. Viņa rokā vēl bija lodīte – silta un reāla.

Tētis parādījās koridora galā.

– Hei, sapņotāj, – viņš teica. – Vai tu atkal esi atradis noslēpumu?

Noa pieskrēja klāt un cieši apskāva tēti.

– Tēti, – viņš čukstēja, – man ir zvaigzne.

– Tev vienmēr ir bijusi, – tētis atbildēja un noskūpstīja Noa galvā.

Iekāpdams gultā, Noa nolika lodīti uz naktsskapīša. Tā spīdēja kā neliela naktslampiņa, pildot istabu ar siltu, maigu gaismu.

Skrambis gulēja blakus, iebāzis galvu spilvenā (viņam patika, ka spilvens smaržo pēc Noa).

– Noa, – Skrambis miegaini teica, – vai rīt mēs atkal varam paklupt?

– Noteikti, – Noa atbildēja.

– Labs. Es esmu labs klupējs. Ģeniāls, patiesībā.

Noa aizvēra acis. Lodīte mirdzēja. Bleķītis stāvēja plauktā, un viņa dziļumā, starp skrūvēm un vadiem, klusi dega maza, zila zvaigzne.

Un Laika Pulkstenis kaut kur aiz sienas turpināja tikšķēt – lēni, mierīgi un skaisti. Katrs tikšķiens bija jauns piedzīvojums, kas gaida.