Noa un Lielais Laika Meistars
Bija vakars, un istabā iestājusies neparasts klusums. Pat Skrambis klusēja, kas bija tik reti kā sniegs jūlija mēnesī.
Noa sēdēja uz gultas un skatījās uz naktsskapīša. Tur atradās vecais, sudraba kabatas pulkstenis, ko tētis reiz bija atradis bēniņos. Pulkstenis bija ļoti skaists – ar gravējumiem, kas izskatījās pēc zvaigžņu kartēm. Bet pulkstenis nestāvēja. Tā rādītāji stāvēja uz "7:07".
Tieši šajā brīdī pulkstenis nopīkstēja. Tink!
Viena no zvaigžņu kartēm uz pulksteņa vāka iedegās zelta krāsā. Un tā... atvērās. Nevis kā parasti – ar klikšķi – bet kā portāls. Gaisa virpulis. Vūūūū! Mazs, spožs gaisa tunelis, kurā varēja redzēt mirdzošus zobratiņus un laika ciparnīcas, kas griezās un griezās.
– Oho! – Skrambis uzlēca no spilvena. – Vai tas ir laika mašīna? Es vienmēr esmu gribējis ceļot laikā! Es gribu redzēt dinozaurus! Un nākotnē – vai tur ir lidojošas picas?
Noa pastiepās un pieskārās portālam. Viņa pirksts iegrima gaismā kā sviestā.
VŪŪŪŠ!
Un tad viņi bija citā vietā. Noa, Skrambis un Bleķītis (kurš bija piestiprināts pie Noa jostas) stāvēja milzīgā, tukšā telpā, kur visas sienas bija veidotas no miljoniem mazu zobratiņu, kas lēni griezās un tikšķēja. Tik-tik-tik-tik...
Telpas vidū stāvēja vecs vīrs. Viņš bija garš un tiešs kā svārsts. Viņa bārda bija gara un balta – bet katrs bārdas matiņš bija no smalka sudraba vada, kas mirdzēja.
– Esiet sveicināti, – vecais vīrs teica. Viņa balss bija dziļa un tikšķoša – kā pulkstenis, kas runā. – Es esmu Laika Meistars. Es uzraugu visu laiku – no pirmās rīta gaismas līdz pēdējai zvaigznei.
– Vai jūs tiešām vadāt laiku? – Noa jautāja, muti atvēris.
– Es to nemainīju, – Meistars paskaidroja. – Es tikai gādāju, lai katrs mirklis nonāk īstajā vietā.
Viņš pacēla roku, un gaisā parādījās milzīgas, spīdīgas burbuļu lodītes. Katrā burbulī bija aina – kā mazā filmā.
Noa ieraudzīja sevi! Vienā burbulī viņš bija mazs, mazs – varbūt gadu vecs – un rāpoja pa grīdu, smiedamies. Citā burbulī viņš skrēja pa dārzu ar slapjām kājām un sauli mugurā. Vēl citā – viņš sēdēja tēta klēpī un klausījās grāmatu.
– Tie ir mani mirkļi! – Noa iesaucās. – Tie ir MANI!
– Pareizi, – Meistars pamāja. – Katrs tavs mirklis ir kā dārgakmens. Es tos sargāju šeit.
Bet tad Meistars kļuva nopietns.
– Tomēr šovakar man ir problēma. Redziet, kāds no zobratiņiem ir apstājies.
Viņš norādīja uz milzīgo sienu. Tiešām – vienā vietā mazs, zelta zobratiņš stāvēja nekustīgi. Un ap to arī citi zobratiņi palēninājās, kā sastrēgumā.
– Ja šo zobratiņu nesalabos, – Meistars teica, – šonakt laiks apstāsies. Rītausma neatnāks.
– Nekad? – Noa acis iepletās.
– Nekad, – Meistars apstiprināja.
Skrambis sarāvās.
– Bez rītausmas nav brokastīm! Bez brokastīm nav dzīves! Es pieprasu tūlītēju zobratiņu remontu!
Noa piegāja pie sienas. Salūztais zobratiņš bija augstu – pārāk augstu, lai aizsniegt no grīdas. Bet Noa ieraudzīja mazu kāpņu sistēmu sienā – kā klintskāpēja taku.
– Man jākāpj, – Noa teica.
– Es jūs papildināšu ar informāciju, – Bleķītis pieteica, skenējot sienu. – Bīp. Zobratiņš atrodas 4.7 metru augstumā. Defekts: trūkst eļļas viena piliena.
– Eļļas? – Noa jautāja. – Kur lai es dabūju eļļu?
Meistars pasmaidīja un pasniedza Noa mazu, stikla pudelīti ar zelta šķidrumu.
– Šī ir Laika Eļļa, – viņš teica. – Viena pilēna pietiek, lai zobratiņš grieztos simts gadus. Bet esi uzmanīgs – ja eļļa nokritīs uz grīdas, tā pārvērtīs visu, kam tā pieskarsies, par pagātni.
Skrambis nervozi paskatījās uz savām kājām.
– Es nevēlos kļūt par pagātni! Man patīk būt tagadnē! Tagadnē ir saldējums!
Noa sāka kāpt. Zobratiņi sienā bija kā mazas pakāpītes – dažas griežoties, dažas stāvot. Viņš cēlās augstāk un augstāk.
Roka, kāja, roka, kāja. Klink-klank-klink.
– Tu to vari, Noa! – sauca Skrambis no apakšas. – Tu esi kā mērkaķis! Tikai skaistāks!
Noa jutās augstu. Zem viņa mirdzēja viss mehānisms – milzīgs, kaleidoskopisks un hipnotizējošs. Bet viņš neskatījās lejā. Viņš skatījās tikai uz priekšu – uz mazo, salūzto zobratiņu.
Viņš to sasniedza.
Zobratiņš bija mazs – ne lielāks par Noa naga lielumu. Bet viņš bija sausāks un blāvāks nekā pārējie.
Noa uzmanīgi atvēra stikla pudelīti. Viena zelta piliena izlidoja ārā un iekrita tieši uz zobratiņa.
Plinkš!
Zobratiņš iedzirkstījās. Viņš sāka griezties – lēni, tad ātrāk. Un ap viņu arī pārējie zobratiņi atsāka kustēties. Tik-tik-tik-tik! Visa siena atdzīvojās. Telpa piepildījās ar mūziku – mehānisku, bet skaistāko mūziku, kādu Noa bija dzirdējis.
– Strādā! – Bleķītis gavilēja (kas robotam nozīmēja – viņa lampiņa mirgoja tā, ka varēja domāt, ka viņš dejo). – Bīp-bīp-bīp!
Noa lēni nokāpa lejā. Meistars gaidīja viņu ar smaidu, kas bija kā saullēkts – lēns un silts.
– Tu izdarīji to, Noa, – Meistars teica. – Rītausma atkal atnāks.
– Vai... vai rītausma vienmēr atnāks? – Noa jautāja.
– Kamēr ir kāds, kurš rūpējas, – Meistars atbildēja. – Laiks nekad neapstājas, ja ir cilvēks, kas uzmana.
Portāls atkal atvērās – vūūūū! – un Noa, Skrambis un Bleķītis tika maigi ievelti atpakaļ istabā.
Pulkstenis uz naktsskapīša tagad tikšķēja – tik-tak, tik-tak. Rādītāji rādīja pareizo laiku.
Istabā ienāca tētis.
– Mazais, laiks gulēt, – tētis teica.
Noa apskāva tēti tik stipri, ka tētis pat mazliet iekrākšķējās.
– Tēti, – Noa teica, – es salaboju rītausmu. Tā atnāks.
Tētis pasmaidīja un noglāstīja Noa matus.
– Tā vienmēr atnāk, – viņš teica. – It īpaši, ja tevi gaida.
Noa aizvēra acis. Kaut kur aiz sienas joprojām tikšķēja Lielais Pulkstenis, un katrs tikšķiens bija kā maiga pieskaršanās viņa pierei, kas sacīja: "Neuztraucies. Laiks ir tavs draugs."
Un rītausma tiešām atnāca. Tā vienmēr atnāk.