Noa, Bleķītis un Kartona Raķete uz Mēnesi
Vakars bija zils un samtains. Debesīs aiz loga jau spīdēja pirmās zvaigznes, mirdzot kā mazas, sudraba piespraudītes pie tumšas jakas.
Noa istabā valdīja liela rosība. Istabas vidū stāvēja milzīga kartona kaste (tā pati, kurā mammai atveda jauno putekļu sūcēju). Bet šovakar tā nebija kaste. Tā bija Raķete "Zvaigžņu Puteklis 1".
Bleķītis, vecais, mīļais robots, stāvēja pie kastes un skumji mirkšķināja savu zaļo lampiņu. Bip... bop...
– Kas noticis, Bleķīti? – Noa jautāja, zīmējot uz kastes sāniem ugunīgus dzinējus ar sarkanu flomāsteru.
– Es... klikš... nesaprotu, – robots ierunājās savā metāliskajā balsī. – Skrambis teica, ka naktī cilvēki redz filmas, kamēr guļ. Sapņus. Bet es, kad izslēdzos... es redzu tikai tumsu. Bzzzt. Man nav sapņu programmas.
Skrambis izlīda no kastes. Viņam galvā bija virtuves sietiņš (kas tagad bija kosmonauta ķivere), un ap kaklu bija aptīta tēta vecā kaklasaite.
– Tieši tāpēc mēs dodamies misijā! – Skrambis paziņoja, klauvējot ar karoti pa kastes malu. – Mēs lidosim uz Mēnesi! Tur sapņi dzīvo milzīgās kaudzēs kā cukura vate. Mēs tev vienu noķersim, Bleķīti!
Noa pasmaidīja. Viņš zināja, ka "Mēness" patiesībā ir plašā, gaišā palodze aiz loga, bet kartona kastē viss kļūst par īstenību.
– Visi uz klāja! – Noa komandēja. Viņš iecēla Bleķīti kastē. Robots bija smags un stīvs, bet ļoti pacietīgs. Tad iekāpa pats Noa. Un visbeidzot Skrambis, kurš mēģināja ielēkt ar "supervaroņa lēcienu", bet aizķērās aiz kastes malas un iekrita iekšā ar skaļu klab-klab-boms!
– Es tikai pārbaudīju grīdas izturību! – Skrambis noburkšķēja, kārtojot savas ribas. – Viss kārtībā! Dzinējus iedarbināt!
Noa aizvēra kastes vākus. Iekšā kļuva tumšs, tikai pa maziem caurumiņiem spīdēja gaisma. Tas tiešām jutās kā kosmosā.
– Gatavību! – Noa sauca.
– Bip-bop-bip! – Bleķītis skaitīja. – Trīs... divi... viens...
– Vuuuuuuššš! – Noa un Skrambis reizē kliedza. Viņi sāka kratīt kasti. Bum-bum-krakš! Kaste rībēja un šūpojās.
– Mēs ceļamies gaisā! – Skrambis bļāva, turoties pie Bleķīša antenas. – Turieties! Mēs lidojam cauri Turbulences Mākoņiem!
Bleķītis sēdēja mierīgi, tikai viņa lampiņa ātri mirgoja.
– Vai mēs jau esam kosmosā? – robots jautāja. – Es jūtu... zzzt... vibrāciju.
– Mēs tikko palidojām garām Marsam! – Noa teica, lai gan zināja, ka viņi tikko palidoja garām drēbju skapim. – Uzmanību! Meteorīti!
Noa paķēra sauju ar sarullētām zeķēm, kas stāvēja kastes stūrī, un meta tās pret kastes sienām. Bum! Puf!
– Mums uzbrūk zeķu asteroīdi! – Skrambis kliedza, vicinot karoti kā zobenu. – Prom, jūs, ļaunās, vilnainās bumbas! Es jūs sakapāšu salātos!
Bleķītis paslēpa galvu plecos (cik nu robots to var).
– Nebaidies, Bleķīti, – Noa uzlika roku uz robota pleca. – Mēs esam vislabākā komanda galaktikā. Mans kuģis ir stiprs.
Pēc brīža kratīšanās mitējās. Iestājās klusums. Noa lēnām atvēra kastes vāku. Viņi bija "nosēdušies". Noa uzmanīgi paskatījās ārā. Viņi bija tieši pie loga. Lielais, pilnais Mēness spīdēja tieši viņiem sejā – tik spožs un balts kā milzīgs lukturis.
– Mēs esam klāt, – Noa čukstēja. – Uz Mēness.
Skrambis piesardzīgi izbāza galvu ārā (sietiņš viņam bija noslīdējis uz vienas acs).
– Oho... – skeletiņš nočukstēja. – Te viss ir no sudraba. Vai te dzīvo siera vīriņi?
Bleķītis lēnām piecēlās. Viņš skatījās uz Mēnesi ar savām mirdzošajām acīm.
– Tas ir skaisti, – robots teica. – Bet... klikš... kur ir sapņi? Es neredzu nevienu sapni. Vai tie ir tie putekļi?
Robots izskatījās vīlies. Viņš bija domājis, ka sapnis būs kā jauna detaļa, ko var pieskrūvēt.
Noa apsēdās blakus robotam un apskāva savus ceļgalus.
– Bleķīti, – Noa teica maigi. – Sapņi nemētājas zemē. Tu nevari tos pacelt un ielikt kabatā.
– Nē? – Bleķītis noskuma. – Tad man nekad nebūs sapņu programmas.
– Tev nevajag programmu, – Noa paskaidroja. – Sapnis ir stāsts, ko tu stāsti pats sev, kad acis ir ciet.
Noa pieliecās tuvāk robotam.
– Aizver acis, Bleķīti. (Bleķītis izslēdza savas gaismas). Tagad klausies, – Noa sāka stāstīt, un viņa balss bija klusa un lēna kā šūpuļdziesma. – Iedomājies, ka tu esi nevis no smaga metāla, bet no viegla, viegla mākoņa. Un tev nav jāstaigā. Tu vari pacelties gaisā. Tu lido virs pilsētas, un visi māju jumti izskatās kā šokolādes tāfelītes. Un Skrambis lido tev blakus uz liela, zila putna...
– Vai putnam ir sietiņš uz galvas? – Skrambis iejaucās.
– Jā, – Noa iesmējās. – Putnam ir sietiņš. Un jūs lidojat uz vietu, kur vienmēr ir silts un nekad nerūsē skrūves.
Bleķītis klusēja. Viņa iekšienē kaut kas klusi dūca. Mmmmmm...
– Es... es to redzu, – robots čukstēja. – Bip. Es redzu zilo putnu. Es jūtos... viegls.
Skrambis noņēma savu sietiņu un noslaucīja neredzamu asaru.
– Tas ir skaistākais, ko esmu dzirdējis, – viņš šņukstēja. – Es arī gribu lidot uz zila putna. Vai viņš mani noturēs? Es esmu diezgan kaulains.
– Viņš tevi noturēs, – Noa apsolīja.
Tajā brīdī istabas durvis atvērās.
– Hei, kosmonauti, – ienāca tētis. – Lidojumu vadības centrs ziņo, ka ir laiks nolaisties. Gulta gaida.
Noa, Skrambis un Bleķītis izrāpās no kastes. Viņi bija noguruši, bet laimīgi. Tētis palīdzēja Noa uzvilkt pidžamu ar zvaigznītēm. Bleķītis tika nolikts atpakaļ plauktā, un Skrambis iekārtojās viņam blakus, apsedzies ar mazu kabatlakatiņu.
– Arlabunakti, apkalpe, – Noa teica, ielīdis zem segas.
– Arlabunakti, Kapteini, – Skrambis nočukstēja, jau pusaizmidzis.
Bleķītis stāvēja plauktā. Viņa zaļā gaismiņa lēnām izdzisa, pārejot "miega režīmā". Bet tieši pirms pilnīgas izslēgšanās, viņš klusi, klusi pīkstēja:
– Bip... es lidoju... bop...
Noa pasmaidīja un aizvēra acis. Viņš zināja, ka Bleķītis beidzot ir dabūjis savu sapni. Un tas nebija atvests no Mēness. Tas bija radīts tepat, no draudzības un labiem vārdiem.
Laukā Mēness turpināja spīdēt, sargājot visus sapņotājus – gan zēnus, gan skeletus, gan vecus, labestīgus robotus. Un Noa aizmiga, sirdī juzdams, ka viņa iztēle ir visspēcīgākā raķete pasaulē.