Noa un Mākoņu Gans

Debesīs peldēja balti, pūkaini mākoņi. Tie izskatījās pēc aitām.

Noa skatījās uz tiem caur binokli.

– Tie tiešām IR aitas! – Noa iesaucās. – Paskaties, vienai ir astīte!

Skrambis paņēma binokli.

– Un viena ēd zilu zāli (debesis)! Bet kur ir gans? Aitas klīst savā vaļā!

Bleķītis pietuvināja attēlu.

– Analīze: Gans ir aizmidzis uz maza mākoņa. Viņš krāc. Tāpēc līst lietus.

– Lietus ir gana krākšana? – Noa smējās.

Aitas sāka izklīst. Viena aita gandrīz uzdūrās baznīcas tornim.

– Mums tās jābrīdina! – Noa sauca.

– Kā? – Skrambis prasīja. – Mēs neprotam lidot!

Noa paņēma savu svilpi. Viņš iepūta tik stipri, cik varēja. Fīīīīī!

Gans debesīs pamodās. Viņš izskatījās pēc veca vīra ar lielu cepuri.

Viņš ieraudzīja savas aitas un sāka tās vākt kopā ar lielu vēja spieķi.

Hū-hū! – vējš pūta aitas vienā barā.

Gans paskatījās uz leju un pamāja Noa.

– Labs darbs, Noa! – Skrambis teica. – Tu izglābi debesis no sastrēguma.

– Jā, – Noa atbildēja. – Bet tagad man vajag lietussargu. Gans sāka raudāt no prieka.