Noa, Skrambis un Pazudušās Zvaigznes Glābšanas Misija

Bija silts vasaras vakars. Saule jau bija norietējusi, un debesis kļuva tumši zilas, kā dziļš ezers, kurā bija izbertas mirdzošas zvaigznes.

Noa sēdēja uz palodzes un skaitīja zvaigznes. Viņš bija saskaitījis jau piecdesmit trīs (un varbūt dažas bija atkārtotas, jo zvaigznes ļoti līdzinās viena otrai), kad viņš pamanīja kaut ko dīvainu.

– Skrambi! – Noa čukstēja. – Paskat! Viena zvaigzne... tikko nozuda!

Skrambis, kurš sēdēja uz spilvena un mēģināja uzvilkt sev zeķi kā naktscepurīti, pacēla galvu.

– Nozuda? Kur tā var pazust? Vai viņa aizgāja uz tualeti?

Bet Noa jau redzēja vēl vienu – plinkš! – pazuda otrs gaismas punktiņš. Un tad vēl viens. Debesis kļuva tumšākas ar katru mirkli.

– Bīp-bīp! – Bleķītis, vecais robots, pēkšņi ieslēdzās uz plaukta. – Trauksme! Detektēta zvaigžņu anomālija! Zvaigznes pazūd ar ātrumu 3.2 vienības minūtē!

Noa sirds sāka sisties straujāk. Ja visas zvaigznes pazudīs, debesis būs pilnīgi tumšas. Un bez zvaigznēm – nav sapņu gaismas. Vismaz tā teica vecmāmiņa.

– Mums tās jāatrod! – Noa lēca kājās. – Operācija "Mirdzošā Glābšana"!

Skrambis noplēsa zeķi no galvas.

– Esmu gatavs! Bet... kur mēs meklēsim zvaigznes? Vai mums vajag kāpnes? Ļoti, ļoti garas kāpnes?

Bleķītis skenēja istabu.

– Pēdas atrastas, – viņš paziņoja. – Zvaigznes nav debesis. Tās ir... šeit. Mājā.

Bleķītis norādīja uz grīdu. Un tiešām – ja paskatījās ļoti, ļoti uzmanīgi – pa mājas grīdu vijās smalkā, spīdīga taciņa, kā gliemežu celiņš, tikai no gaismas.

Noa sagāza galvu un sāka sekot taciņai. Tā veda no istabas uz koridoru, gar sienu, pa kāpnēm lejā un... tieši uz virtuvi.

Virtuvē bija tumšs. Tikai no ledusskapja plauktiņa spīdēja vāja gaisma.

Noa atvēra ledusskapja durvis.

Un tur viņas bija.

Zvaigznes sēdēja uz siera gabala. Trīspadsmit mazas, mirdzošas zvaigznītes – katrai bija sīkas, spīdīgas actiņas un maziņas kājiņas. Tās trīcēja no aukstuma un čīkstēja smalkā balstiņā: Pī-pī-pī!

– Oi, nabadzītes! – Noa iesaucās. – Viņām ir auksti!

– Kāpēc viņas ir ledusskapī? – Skrambis brīnījās. – Vai viņas domāja, ka tas ir iglū?

Vismazākā zvaigznīte – Noa viņu nosauktu par Dzirkstīti – paskatījās uz augšu ar lielām, asarainām acīm.

– Mēs... pī... gribējām sasildīties, – viņa čukstēja. – Mēs redzējām gaismu un domājām, ka tas ir saule... bet tā bija... siera lampa!

Skrambis sāka smieties tik stipri, ka gandrīz nolūza viņa kreisā riba.

– Viņas sajaukušas zvaigzni ar ledusskapja lampiņu! Tas ir vissmieklīgākais, ko esmu dzirdējis kopš tā laika, kad savas bikses atradu uz lustras!

– Neperiesi, Skrambi, – Noa maigi teica. Viņš ļoti uzmanīgi ielika plaukstā Dzirkstīti. Zvaigznīte bija auksta kā ledus bumbiņa, bet tiklīdz Noa plauksta to sasildīja – vūūū! – viņa sāka mirdzēt spožāk.

– Paldies! – Dzirkstīte iepīkstējās priecīgi.

– Mums ir jāsasilda viņas visas! – Noa teica. – Skrambi, Bleķīti – katrs ņemiet dažas!

Skrambis uzmanīgi pacēla divas zvaigznītes. Tās sēdēja uz viņa kaulainajiem pirkstiem un kutināja viņa ribas.

– Hihihi! – Skrambis ķiķināja. – Viņas kutinās! Es... hahaha... es nevaru noturēt... hihihi!

Bleķītis paņēma trīs zvaigznītes un ielika savā vēdera nodalījumā, kur bija silts no motora.

– Temperatūra optimāla, – robots ziņoja. – Zvaigznes uzsilda par 47%. Efektivitāte: augsta.

Noa sapulcēja pārējās zvaigznītes savā pidžamas kabatā. Viņš jutās kā kabata, kas ir pilna ar siltām dzirkstelēm.

Bet kā viņas dabūt atpakaļ debesīs?

Noa padomāja. Un tad viņš atcerējās – tētis reiz bija teicis: "Ja gribi palaist kaut ko augstu, tev vajag pacelšanās lauku."

– Uz logu! – Noa komandēja.

Viņi visi skrēja augšā uz Noa istabu. Noa atvēra logu vaļā. Silts vasaras gaiss ieplūda istabā, smaržojot pēc zāles un noslēpumiem.

– Labi, mazās, – Noa čukstēja zvaigznītēm. – Laiks lidot mājās.

Viņš pacēla plaukstu pret debesīm. Dzirkstīte paskatījās uz Noa ar savām mazajām actiņām.

– Paldies, lielais zēn, – viņa teica. – Mēs tevi nekad neaizmirsīsim. Ikreiz, kad tu paskatīsies debesīs, raugi to spožāko zvaigzni – tā būšu es!

Un tad – vūūū-vūūū-vūūū! – visas trīspadsmit zvaigznītes pacēlās gaisā kā mirdzošu vaboļu mākonītis. Tās spirālēja augšup, atstājot aiz sevis zelta putekļu taciņas.

Noa skatījās, kā tās atgriežas savās vietās debesīs. Ar katru zvaigzni, kas ieņēma savu vietu, debesis kļuva spožākas un spožākas.

– Izskatās kā uguņošana! – Skrambis gavilēja, stāvot uz palodzes. – Tikai labāk! Jo šīs netrokšņo un nesatrauc manus kaulus!

Bleķītis stāvēja blakus. No viņa vēdera nodalījuma vēl kūpēja mazliet siltuma.

– Misija pabeigta, – robots klusi teica. – Zvaigžņu skaits atjaunots. Debesis – pilnas.

Noa aizvēra logu un ielīda savā gultā. Viņš paskatījās pa logu. Debesis bija tādas, kā būtu jābūt – pilnas ar visu, kas mirdz.

Istabā ienāca tētis.

– Vai Mēness jau sargā? – tētis jautāja, apsēžoties uz gultas malas.

– Jā, – Noa pasmaidīja. – Un visas zvaigznes ir vietā. Es pats pārbaudīju.

Tētis noskūpstīja Noa pieri.

– Labs darbs, zvaigžņu sargs, – viņš čukstēja.

Un Noa aizmiga. Tajā naktī viņš sapņoja, ka lido starp zvaigznēm, un tās visas viņu pazīst un sauc vārdā.

Un tā visspožākā? Tā tiešām mirkšķināja speciāli viņam.