Noa un Rudens Lapu Pilsēta
Rudens vējš pūta stipri. Fūū-fūū!
Lapas dārzā virpuļoja kā dejotājas. Noa skrēja tām pakaļ, cenšoties noķert sarkano kļavas lapu.
Pēkšņi vējš pacēla visas lapas gaisā – tūkstošiem, tūkstošiem lapu! Tās nesakrita zemē, bet palika gaisā, veidojot... pilsētu?
Jā! Gaisā, virs Noa galvas, no lapām bija uzbūvētas mājas, torņi un tilti. Viss bija oranžs, dzeltens un sarkans.
– Skrambi! – Noa sauca. – Skaties!
Skrambis izskrēja ārā ar grābekli.
– Es grābju, es grābju! – viņš kliedza. – Bet lapas bēg! Tās negrib tikt maisā!
No lapu pilsētas nolaidās mazs vīriņš, ģērbies zīļu cepurē. Viņš lidoja uz lielas ozola lapas kā uz paklāja.
– Sveicināti Rudens Lapu Pilsētā! – vīriņš teica. – Es esmu Mērs Zīļuks.
– Kāpēc jūs nekrītat zemē? – Noa brīnījās.
– Mēs gaidām Lielo Vēju, kas mūs aiznesīs uz Ziemas Miega vietu, – Zīļuks paskaidroja. – Bet mums ir problēma. Mums trūkst krāsu. Dažas lapas vēl ir zaļas!
Viņš norādīja uz vienu torni, kas bija blāvi zaļš.
– Ja mēs nebūsim koši, ziema mūs nepamanīs un neapklās ar sniegu!
– Mēs varam palīdzēt! – Noa teica. – Man ir krāsas!
Viņš atskrēja ar savu guaša krāsu kasti.
Noa, Skrambis un Bleķītis uzkāpa kokā (Bleķītis lidoja ar propelleri).
Viņi sāka krāsot zaļās lapas.
Noa krāsoja sarkanas. Skrambis krāsoja dzeltenas (un mazliet sevi). Bleķītis pūta zelta putekļus.
Pēc stundas visa pilsēta mirdzēja kā ugunsgrēks – visskaistākajās rudens krāsās.
– Perfekti! – Zīļuks gavilēja. – Tagad mēs esam gatavi!
Tajā brīdī atskanēja – HŪŪŪŪ! Nāca Lielais Vējš.
Lapu pilsēta sāka šūpoties.
– Paldies, draugi! – Zīļuks norāva cepuri. – Uz redzēšanos pavasarī!
Vējš iepūta burās, un visa pilsēta – mājas, torņi, tilti – pacēlās augstāk un aizlidoja uz meža pusi, vizuļojot saulē.
Tas bija skaistākais skats, ko Noa bija redzējis.
– Atā! – Noa māja.
Skrambis noslaucīja dzelteno krāsu no pieres.
– Zini, būt par mākslinieku ir ķēpīgi. Bet man patīk. Es izskatos pēc banāna!
Noa iesmējās un iekrita lapu kaudzē, kas bija palikusi zemē. Tā smaržoja pēc piedzīvojumiem.