Noa un Pirmais Sniegs

Bija decembris, bet sniega nebija. Zāle bija pelēka. Koki bija kaili. Debesis bija nomākušās, bet... nekas nekrita lejā.

– Kur ir sniegs? – Noa jautāja, skatoties pa logu. – Ragavas ir gatavas. Slēpes ir gatavas. Pat Skrambis ir uztamborējis sev šalli.

Skrambis parādīja šalli. Tā bija ļoti gara un caurumaina (jo tamborēt ar kauliem ir grūti).

– Es gribu taisīt sniega eņģeļus! – Skrambis žēlojās. – Tagad es varu taisīt tikai dubļu eņģeļus, un tas nav higiēniski.

Bleķītis pacēlās gaisā, lai pārbaudītu atmosfēru.

– Analīze: Mākoņi ir pilni, bet Sniega Kristalizācija nenotiek. Kļūda Sniega Fabrikā.

Noa nolēma rīkoties. Viņi uzkāpa uz jumta (ar kāpnēm, protams). Noa kliedza mākoņiem:

– Hei! Sniega Makers! Mēs gaidām!

No mākoņa maliņas nolaidās virvju kāpnes. Pa tām nokāpa vecs vīrs ar baltu bārdu un brillēm uz deguna gala. Viņš turēja šķēres.

– Atvainojiet, – vīrs teica. – Es esmu Jaunais Sniega Makers. Vecais aizgāja pensijā uz Havaju salām. Un es... es nemāku izgriezt sniegpārslas.

Viņš parādīja papīra lapu. Tā bija saburzīta.

– Es mēģinu uztaisīt tās perfektās, sešstūrainās, zvaigžņotās... bet man sanāk tikai... kartupeļi.

Noa paskatījās. Tiešām, "sniegpārsla" izskatījās pēc kartupeļa.

– Tāpēc es nelaižu sniegu, – Makers noskuma. – Es negribu sabojāt ziemu ar neglītu sniegu.

Noa paņēma šķēres.

– Sniegam nav jābūt perfektam, – Noa teica. – Galvenais, ka tas ir balts un auksts.

Noa salocīja papīru. Čik-čik. Viņš izgrieza trīsstūrus, apļus un kvadrātus.

Viņš atvēra lapu.

Tā nebija perfekta. Viens stūris bija garāks. Bet tā bija skaista.

– Redzi? – Noa parādīja. – Tā ir unikāla.

Makers pasmaidīja.

– Tā tiešām ir... interesanta. Vai bērniem patiks?

– Bērniem vienalga par ģeometriju! – Skrambis iesaucās. – Mums vajag kupenas!

Makers pamāja. Viņš paņēma Noa sniegpārslu kā paraugu un ievadīja Mašīnā.

Rūūūū...

Un tad sāka snigt.

Lielas, pūkainas (un mazliet šķības) pārslas krita no debesīm.

Tās klāja zemi, jumtus un Skrambja cepuri.

– Sniegs! – Noa kliedza un izbāza mēli. Sniegs garšoja pēc tīra prieka.

Skrambis nokrita sētā un vicināja rokas.

– Eņģelis! Es esmu sniega skelet-eņģelis!

Tas bija labākais sniegs, kāds jebkad bijis. Jo tas bija taisīts ar drosmi mēģināt, nevis bailēm kļūdīties.