Noa un Lieldienu Ola, kas Neatveras

Lieldienu rītā Noa atrada zālītē milzīgu, zelta olu. Tā bija lielāka par strausa olu!

– Oho! – Skrambis lēkāja apkārt. – Tā ir dinozaura ola! Mēs izperēsim T-Rexu un nosauksim viņu par pūkainīti!

Bleķītis noskenēja.

– Analīze: Maģiska čaumala. Satur pārsteigumu. Bet nav plaisu. Atvēršanas metode: nezināma.

Noa mēģināja to atvērt. Viņš klauvēja. Tuk-tuk. Nekas.

Viņš mēģināja to pakratīt. Klab-klab. Iekšā kaut kas bija.

– Varbūt vajag burvju vārdus? – Skrambis ierosināja. – "Sim-sim-atveries"? Vai "Lūdzu, oliņ, esi jauka"?

Viņi teica visādus vārdus. Viņi pat dejoja ap olulietu deju. Nekas nelīdzēja. Ola palika ciet.

Tad dārzā ienāca Noa mazā māsa Maija. Viņa meklēja olas, bet viņas groziņš bija tukšs. Viņa izskatījās bēdīga.

– Es neko neatradu, – Maija šņukstēja.

Noa paskatījās uz savu zelta olu. Tā bija skaista. Viņš gribēja zināt, kas ir iekšā. Bet māsa raudāja.

Noa nopūtās. Viņš zināja, kas jādara.

– Maija, skaties! – Noa sauca. – Zaķis atstāja šo tev!

Viņš pasniedza zelta olu māsai.

Maijas acis ieplešās lielas. Viņa pārstāja raudāt.

– Man? Tā ir visskaistākā ola pasaulē!

Viņa apskāva olu. Un tajā brīdī – KRAUKŠ!

Ola ieplaisāja. Zelta čaumala sadalījās divās daļās.

Iekšā nebija šokolāde. Iekšā bija maza, dzīva varavīksne, kas izlocījās ārā un sāka lidot ap Maijas galvu.

– Ooo... – visi noelsa.

Varavīksne atstāja aiz sevis mirdzošas dzirksteles, kas garšoja pēc zemenēm.

– Analīze: Ola atvērās no nesavtības, – Bleķītis pīkstēja. – Dāvināšanas prieks bija atslēga.

Skrambis mēģināja noķert dzirksteles ar muti.

– Garšo pēc vasaras! Es gribu vēl dodot!

Noa smaidīja. Viņam nebija olas, bet viņam bija priecīga māsa un dārzs pilns ar maģiju.

– Priecīgas Lieldienas! – Noa teica.

Un varavīksne uzsēdās viņam uz pleca kā papagailis.