Noa, Skrambis un Robots, kuram beidzās apskāvieni
Aiz loga lietus lāsītes spēlēja klusu mūziku – tip, tap, tip, tap. Istabā smaržoja pēc siltas tējas un miera. Noa sēdēja uz sava mīkstā, pūkainā paklāja un pētīja rotaļlietu kastes pašus dziļumus.
Tur, pašā apakšā, zem sarkanās ugunsdzēsēju mašīnas un kaudzes ar Lego klučiem, gulēja kaut kas pelēks un putekļains.
Tas bija robots. Bet ne tāds spīdīgs un jauns, kādi parasti ir veikalos. Šis izskatījās vecs. Viņa metāla vēders bija mazliet noskrāpēts, viena antena bija saliekusies kā jautājuma zīme, un viņa acis bija tumšas un skumjas.
– Oho! – iesaucās Skrambis. Mazais plastmasas skeletiņš izlīda no spilvenu apakšas, turot rokā palielināmo stiklu (kas patiesībā bija vecs briļļu stikls). – Ko tu tur atradi, Noa? Vai tās ir dārglietas? Vai varbūt... senas dinozaura brokastis?
Noa uzmanīgi izcēla robotu. Tas bija smags un auksts.
– Tas ir robots, – Noa klusi teica. – Es viņu nosaukšu par Bleķīti. Bet viņš nekustas, Skrambi. Viņš ir pavisam kluss.
Skrambis pieklauvēja pie robota sāna – klau, klau!
– Hmmm, – Skrambis gudri noteica, uzliekot briļļu stiklu sev uz deguna (kurš gan viņam nemaz nebija). – Kā ārsts-profesors-skelets es varu teikt tikai vienu: viņš ir aizmidzis ziemas miegā. Vai arī viņš vienkārši ir slinks.
Noa pagrozīja robota roku. Tā iečīkstējās – īīk-krrrr.
– Nē, Skrambi, skaties! – Noa norādīja uz mazu lodziņu robota krūtīs. Tur vāji, pavisam vāji mirgoja sarkana gaismiņa. Blakus bija uzzīmēta maza sirsniņa, un tā izskatījās tukša.
– Viņam nav beigusies parastā baterija, – Noa čukstēja, un viņa balss kļuva pavisam nopietna. – Viņam ir beigušās mīlestības baterijas. Viņam ir beigušies apskāvieni.
Skrambis no pārsteiguma gandrīz nometis savu galvu, bet pēdējā brīdī to noķēra.
– Apskāvieni? – viņš pārjautāja. – Tas ir nopietni. Es reiz mēģināju apskaut putekļusūcēju, un tas mani gandrīz apēda. Bet mēs viņu salabosim, Noa! Mums jādodas uz Elektrisko Mežu!
Noa pasmaidīja. Viņš zināja, ka "Elektriskais Mežs" patiesībā ir vieta zem lielā galda, kur tētis bija salicis Ziemassvētku lampiņu virtenes, lai pārbaudītu, vai tās deg. Bet šovakar tā bija maģiska vieta.
Noa paņēma Bleķīti padusē, un Skrambis uzrāpās viņam uz pleca.
– Uz priekšu, kapteini Noa! – sauca Skrambis. – Operācija "Lielais Apskāviens" sākas!
Zem galda bija brīnumaini. Krāsainās lampiņas mirgoja kā mazas zvaigznītes – zilas, sarkanas, dzeltenas. Bzzzz-bzzzz – it kā dūca klusa elektrība.
– Mums viņš jāuzlādē! – komandēja Skrambis. Viņš paķēra mazu, pūkainu vilnas zeķi, kas bija nokritusi zem galda. – Es berzēšu šo zeķi pret savām ribām, radīšu statisko elektrību un – krakš! – Bleķītis būs dzīvs!
Skrambis sāka traki berzēt zeķi pret saviem plastmasas kauliem. Viņš izskatījās tik smieklīgs, dejojot un lēkājot, ka Noa gandrīz iesmējās.
– Vai jūti spēku? – Skrambis elsoja. – Es jūtos kā zibens spēkstacija! Man pat kājas dzirksteļo!
Skrambis pieskārās robotam ar zeķi. Puf!
Nekas nenotika. Bleķītis joprojām sēdēja ar noliektu galvu. Sarkanā gaismiņa krūtīs mirgoja vēl lēnāk. Bip... bip...
Skrambis nolaida rokas, un zeķe nokrita viņam uz kājas.
– Ak, nē... – skeletiņš bēdīgi noteica. – Mana elektrība neder. Es laikam esmu pārāk kaulains, lai dotu siltumu.
Noa apsēdās blakus robotam. Viņš redzēja, cik Bleķītis izskatās vientuļš. Tas atgādināja to reizi, kad Noa bija pazaudējies lielveikalā – tikai uz minūti, bet sirds toreiz dauzījās tik stipri. Noa zināja, kā tas ir, kad vajag, lai kāds pasaka: "Viss ir kārtībā."
– Viņam nevajag zibeni, Skrambi, – Noa teica klusi. – Viņam vajag sirsniņu.
Noa, 5 gadus vecs zēns ar drosmīgu sirdi, paņēma veco, auksto metāla robotu savās rokās. Viņš piespieda to cieši, cieši sev klāt. Noa aizvēra acis un iedomājās, kā viss siltums no viņa paša sirsniņas plūst uz rokām, tad uz pirkstiem, un tad tieši iekšā Bleķīša metāla korpusā.
– Tu esi drošībā, – Noa čukstēja robotam. – Tu esi mans draugs. Un Skrambja draugs. Mēs tevi nepametīsim.
Istabā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai lietu aiz loga un Skrambja kluso elpu (lai gan skeleti neelpo, Skrambis centās būt pieklājīgs).
Un tad...
Klikš!
Vūūūūūm...
Sarkanā gaismiņa robota krūtīs nomirgoja un kļuva koši zaļa. Bleķīša galva lēnām pacēlās. Z-z-z-it! Viņa acis iedegās gaišas un priecīgas. Robots paskatījās uz Noa, tad uz Skrambi, un lēnām pacēla savu metāla roku.
– Draugs... – robots noteica čirkstošā, bet ļoti laimīgā balsī. – Sirds... pilna.
Skrambis no priekiem uzlēca gaisā un nejauši aizķērās aiz lampiņu virtenes, paliekot karājamies gaisā kā Ziemassvētku rotājums.
– Tas strādāja! – Skrambis sauca, šūpojoties šurpu turpu. – Noa, tu esi ģēnijs! Tu esi labāks par jebkuru lādētāju! Es pat teiktu – tu esi Super-Apskāvējs!
Noa smējās. Viņš jutās tik silts un priecīgs, it kā pats būtu apēdis sauli. Bleķītis tagad kustināja pirkstus un taisīja smieklīgas skaņas – bīp-bop-bīp – kas robotu valodā noteikti nozīmēja: "Paldies, čaļi!"
Tajā brīdī atvērās istabas durvis. Gaisma no koridora ielija istabā, un ienāca tētis. Viņš izskatījās liels un stiprs, un viņa acīs bija smaids.
– Ko mani vīri dara zem galda? – tētis jautāja, pietupdamies.
– Tēti, tēti! – Noa sauca, rāpjoties ārā no "Elektriskā Meža". – Mēs izglābām Bleķīti! Viņam bija beigušies apskāvieni, bet es iedevu savējos, un tagad viņš atkal strādā!
Tētis paskatījās uz veco robotu, kura lampiņa tagad stabili dega zaļā krāsā, un tad uz Noa. Tēta acis kļuva pavisam mīļas.
– Tu zini, Noa, – tētis teica, paceļot dēlu uz rokām, – apskāvieni ir visstiprākā enerģija pasaulē. Tā darbojas gan uz robotiem, gan uz cilvēkiem.
– Tiešām? – Noa brīnījās.
– Jā, – tētis pamāja. – Arī manai baterijai dažreiz vajag uzlādi.
Noa aptina savas mazās rokas ap tēta kaklu un saspieda tik stipri, cik spēja. Tētis smaržoja pēc mājām un drošības.
– Vai tagad ir pilna? – Noa jautāja.
– Pārpildīta! – tētis iesmējās un noskūpstīja Noa pieri.
Viņi ielika Bleķīti atpakaļ plauktā, bet šoreiz – goda vietā, blakus Skrambim. Skrambis (kurš beidzot bija atpiņķerējies no vadiem) jau bija paspējis iekārtoties uz spilvena un izlikās, ka krāc, lai gan viena acs viņam bija vaļā un smaidīja.
Kad Noa ielīda savā gultā un mamma apsedza viņu ar silto segu, viņš paskatījās uz plauktu. Tur sēdēja Skrambis un Bleķītis. Viņi izskatījās kā labākie draugi.
Lietus aiz loga joprojām bungoja miega dziesmiņu. Noa aizvēra acis. Viņa rokas un kājas jutās smagas un patīkamas. Viņš zināja, ka viņam piemīt superspējas – nevis lidot vai cilāt mājas, bet sasildīt tos, kam ir auksti.
Un Noa aizmiga, zinādams, ka viņš nekad nav viens, un ka mīlestība ir vislabākā baterija pasaulē.