Noa un Mūmija, kurai bija bail no tumsas
Mēness gaisma istabā ielija kā izliets piens – bāla un klusa. Pulkstenis pie sienas tikšķēja savu lēno, mierīgo dziesmu: tik-tak, tik-tak. Visi 5 gadus vecie zēni šajā laikā parasti guļ, bet Noa vēl bija nomodā.
Viņš gulēja zem savas mīkstās, zvaigžņotās segas un klausījās. Kaut kas zem gultas bija nepareizi. Tur nebija briesmoņu (Noa zināja, ka briesmoņi baidās no viņa tēta čībām). Tur nebija arī putekļu (mamma tos vakar bija izsūknējusi ar lielo rūcēju).
Bet tur bija skaņa.
Šņuk... šņuk... pīīī...
– Skrambi, vai tas esi tu? – Noa čukstēja tumsā.
Skrambis, Noa uzticamais plastmasas skeletiņš, sēdēja uz naktsskapīša. Viņš mēģināja uzvilkt sev galvā Noa zeķi kā guļcepuri, bet zeķe bija par garu un Skrambis tajā bija pazudis pavisam.
– Nē, Noa! – Skrambja balss atskanēja no zeķes iekšpuses kā no akas. – Es te cīnos ar vilnas čūsku! Kas tur čīkst? Vai man jāsagatavo mani karatē paņēmieni? Hi-jā!
Skrambis novēlās no naktsskapīša un ar skaļu klab-klikš piezemējās uz paklāja.
– Esmu kaujas gatavībā! – viņš paziņoja, beidzot izbāžot galvu no zeķes.
Noa uzmanīgi, pavisam lēnām nolaida galvu pār gultas malu. Viņš ieslēdza savu mazo kabatas lukturīti. Gaisma iespīdēja gultas apakšā un apspīdēja kaut ko mazu, apaļu un ietītu tūkstošos baltu saitīšu. Tās bija lielas, mitras acis, kas bailīgi mirkšķināja.
Tā bija Mūmija. Bet ne tāda milzīga, kas dzenas pakaļ pētniekiem filmās. Šī bija maziņa – ne lielāka par Noa spilvenu. Un tā trīcēja kā želeja uz šķīvja.
– Lūdzu, neēd mani! – Mūmija iepīkstējās smalkā balstiņā. – Esmu veca un negaršīga! Es garšoju pēc putekļiem!
– Es neēdu bērnus, – Noa laipni teica. – Un es neēdu arī mūmijas. Esmu Noa.
– Es esmu Titi, – Mūmija šņukstēja, noslaukot degunu saitē (kas bija ļoti ērti, jo viņa visa bija viens liels kabatlakatiņš). – Es esmu no Senās Ēģiptes... vai varbūt no bēniņiem. Es īsti neatceros. Bet esmu apmaldījusies.
Skrambis pieskrēja klāt, klabinādams kājas pret grīdu.
– Apmaldījusies? – Skrambis jautāja, rokas sānos ielicis. – Bet, Titi, tu taču esi Mūmija! Mūmijām patīk tumšas, drūmas vietas! Tev vajadzētu biedēt cilvēkus, nevis raudāt zem gultas!
Titi acis atkal sariesās asaras.
– Es zinu, – viņa nopūtās, un no saitēm izbira mazliet smilšu. – Es esmu brāķis. Man ir bail no tumsas. Tur ir ēnas, kas izskatās pēc krokodiliem. Un tur ir klusums, kas spiež ausīs. Es gribu atpakaļ uz savu Māju – Lielo Skapi koridora galā. Tur smaržo pēc lavandas un ir droši.
Noa sirds sažņaudzās. Viņš zināja, kā tas ir. Reizēm, kad naktī pamosties un istaba izskatās citāda, pat pazīstamais krēsls var izskatīties pēc lāča. Noa izlīda no siltās gultas. Viņš uzvilka čības (tās, kas izskatījās pēc ķepām) un sajutās drosmīgs.
– Nebaidies, Titi, – Noa teica stingri un vīrišķīgi. – Mēs tevi aizvedīsim uz Lielo Skapi. Es un Skrambis. Mēs būsim tavi miesassargi.
– Jā! – Skrambis piekrita. Viņš ātri paķēra rulli tualetes papīra no galda. – Pagaidiet, man jānomaskējas! Ja es izskatīšos pēc mūmijas, ļaunie tumsas gari domās, ka esmu tavs brālēns!
Skrambis sāka sevi tīt papīrā, griezdamies uz riņķi kā vilciņš. Vuuš, vuuš, vuuš! Beigās viņš izskatījās pēc liela, neveikla sniegavīra.
– Nu? – Skrambis lepni prasīja, bet papīrs bija pārāk ciešs, un viņš nevarēja pakustināt rokas. – Es esmu... ļoti bīstams... desiņa.
Noa pasmaidīja un paņēma Titi mazo, saiteklēto rociņu. Tā bija auksta, bet Noa plauksta bija silta.
– Turies pie manis, – Noa teica. – Mums jāšķērso Lielais Koridors.
Viņi izgāja no istabas. Koridors naktī izskatījās bezgalīgi garš. Grīdas dēļi iečīkstējās – krīīīī.
Titi sarāvās un paslēpās aiz Noa muguras.
– Kas tas bija? – viņa čukstēja. – Vai tas ir Tuksneša Vilks?
– Tas ir tikai grīdas dēlis, – Noa paskaidroja. – Viņš sarunājas ar māju. Viņš saka "labunakti".
Viņi gāja tālāk. Mēness meta garas ēnas uz sienām. Pakaramais ar tēta mēteli izskatījās pēc milža ar platiem pleciem. Titi apstājās un aizsedza acis.
– Es nevaru! – viņa raudāja. – Skatieties! Tur ir Briesmonis ar simts rokām!
Arī Noa sirds sāka dauzīties mazliet straujāk. Bum-bum, bum-bum. Mētelis tiešām izskatījās baisi. Skrambis mēģināja iet pa priekšu, bet, tā kā viņa kājas bija notītas ar papīru, viņš paklupa un aizripoja uz priekšu kā balta bumba.
– Es uzbrūku! – Skrambis kliedza, ripojot tieši virsū "briesmonim". – Padodies, Mēteļa kungs!
Bum! Skrambis ietriecās sienā. Bet tas lika Noa iesmieties. Un smiekli aizdzina bailes.
Noa pacēla savu lukturīti. Gaismas stars šķēla tumsu kā zobens.
– Titi, skaties, – Noa teica maigi. – Tumsā lietas izskatās biedējošas, bet gaisma parāda patiesību.
Viņš iespīdināja gaismu "briesmonim" sejā. Tas bija tikai tēta vecais mētelis un cepure.
– Redzi? – Noa teica. – Tas ir tēta mētelis. Tas smaržo pēc lietus un konfektēm.
Titi pavēra vienu aci. Tad otru.
– O, – viņa nočukstēja. – Tas nemaz nav briesmonis. Tas ir vienkārši... drēbes.
Bet tad notika kas negaidīts. Noa lukturītis sāka mirgot. Bip... bip... un izdzisa pavisam. Baterija bija beigusies. Tumsa atgriezās – bieza un smaga kā melna sega. Titi sāka drebēt tik stipri, ka viņas saites čaukstēja.
– Gaisma pazuda! – viņa kliedza. – Mēs esam pazuduši! Tumsa mūs apēdīs!
Noa stāvēja tumsas vidū. Viņam jutās, ka arī viņam pakrūtē iemetas mazs, auksts kunkulītis. Bailes. Bez gaismas viss izskatījās citādāk. Klusums pēkšņi likās ļoti skaļš.
Bet tad Noa sajuta Titi mazo, trīcošo plaukstu savējā. Viņa paļāvās uz viņu. Viņa ticēja, ka Noa ir liels un drosmīgs. Un tajā mirklī Noa saprata kaut ko ļoti svarīgu. Drosme nav tad, kad tev nav bail. Drosme ir tad, kad tev ir bail, bet tu tik un tā samīļo draugu.
Noa saspieda Titi roku ciešāk.
– Titi, – viņš teica balsī, kas gandrīz nemaz netrīcēja. – Mums nevajag lukturīti. Mums ir Skrambis!
Skrambis, kurš gulēja uz grīdas kā liels tualetes papīra kāpurs, pēkšņi pacēla galvu.
– Pareizi! – viņš sauca. – Es esmu... es esmu Nakts Redzes Skelets! Man nav acu, tāpēc tumsa man netraucē! Es redzu ar... degunu! Sekojiet manai smaržai! (Lai gan Skrambis smaržoja tikai pēc plastmasas un mazliet pēc zemeņu ievārījuma, ko viņš bija "ēdis" pusdienās).
– Turies pie manas pidžamas, Titi, – Noa teica. – Es būšu tavs kuģis, un Skrambis būs mūsu bāka.
Viņi devās uz priekšu tumsā. Soli pa solim. Tip, tap. Skrambis ripoja pa priekšu, ik pa laikam atsitoties pret sienu – buks! – un jautri saucot: "Tā bija plānota pietura! Mēs ejam pareizi!"
Ar katru soli Noa jutās stiprāks. Viņš iedomājās, ka viņš pats spīd. Ka viņa drosme ir kā maza, silta gaismiņa, kas nāk no viņa krūtīm un apgaismo ceļu.
– Mēs gandrīz esam klāt, – Noa čukstēja. – Vai tu jūti lavandas smaržu?
– Jā, – Titi nošņukstēja, bet šoreiz tas bija priecīgs šņuksts. – Tā ir mana māja!
Viņi apstājās pie Lielā Skapja. Tā durvis bija mazliet pavērtas. Iekšā bija mīksts tumšums – nevis biedējošs, bet pūkains un silts, pilns ar vilnas segām un mīkstiem džemperiem.
Titi atlaida Noa roku un iespraucās spraugā starp durvīm.
– Paldies, Noa, – viņa teica, un viņas balss vairs nepīkstēja. Tā skanēja mierīgi. – Tu esi visdrosmīgākais zēns pasaulē. Tu uzvarēji tumsu bez lukturīša.
– Arlabunakti, Titi, – Noa pasmaidīja tumsā. – Sapņo par saulainiem tuksnešiem.
– Un par piramīdām no zefīriem! – piebilda Skrambis, kurš beidzot bija piecēlies kājās un mēģināja atpiņķerēties no papīra, griežoties kā baletdejotājs.
Kad Titi bija drošībā, Noa un Skrambis devās atpakaļ uz guļamistabu. Tagad koridors vairs neizskatījās garš. Tas izskatījās vienkārši pēc mājas, kas guļ. Grīdas dēļi vairs nečīkstēja briesmīgi, tie vienkārši dziedāja šūpuļdziesmu.
Ieejot istabā, Skrambis beidzot tika vaļā no pēdējā papīra gabala.
– Fūū! – viņš nopūtās un iekrita atpakaļ savā vietā uz naktsskapīša. – Būt par mūmiju ir grūts darbs. Es labāk palieku par skeletu. Man patīk, ka vējš pūš cauri ribām.
Noa ielīda savā siltajā gultā. Sega viņu apskāva kā liels, mīksts lācis. Viņš nolika nestrādājošo lukturīti malā. Viņam to vairs nevajadzēja.
Istabas durvis klusi pavērās, un mamma pabāza galvu iekšā.
– Tu vēl neguli, Noa? – viņa maigi jautāja.
– Es palīdzēju draugam, – Noa nomurmināja, acīm jau veroties ciet.
Mamma pienāca klāt, piekārtoja spilvenu un noskūpstīja Noa uz vaiga. Tas bija vislabākais "arlabunakti" pasaulē.
– Tu esi mans mazais varonis, – viņa čukstēja.
Noa pasmaidīja. Viņš paskatījās uz Skrambi, kurš jau krāca (vai vismaz izlikās), un tad aizvēra acis. Viņš vairs nebaidījās no tumsas. Jo tumsa bija tikai vieta, kur atpūsties zvaigznēm un drosmīgiem zēniem.
Un Noa aizmiga, zinādams, ka gaisma ir nevis lukturītī, bet viņa paša sirsniņā. Un tā nekad, nekad neizdziest.