Robots, kuram sāpēja vēders

Noa sēdēja savā gultā – kosmosa kuģī "Zibens-7". Segas bija savilktas kalnos, un spilveni kalpoja par mīkstiem aizsargmūriem. Apkārt mētājās Lego klucīši, kas izskatījās pēc krāsainiem asteroīdiem.

"Vēl vienu! Un vēl vienu! Ņamm, cik gardi!"

Skrambis – mazais plastmasas skeletiņš ar vienu nedaudz vaļīgu kāju – cītīgi bāza mutē gaisu. Viņa žoklis klabēja kā kastaņetes kādā spāņu dejā. Klab-klab-klab!

"Skrambi, tie ir iedomu cepumi. Tu nevari apēst visus! Tev paliks slikti."

"Es varu visu! Esmu izsalcis kā... kā... dinozaurs, kurš nav ēdis tūkstoš gadu! Un šie ir ar šokolādes gabaliņiem! Mani mīļākie!"

Skrambis paķēra vēl vienu milzīgu, neredzamu cepumu un ar skaļu ammmm! iemeta to savā zobainajā mutē.

"Bīp-bīp. Brīdinājums. Skrambja vēdera ietilpība pārsniegta par 150 procentiem. Ieteicama tūlītēja apstāšanās."

Bleķītis, vecais, gudrais robots, mirkšķināja savu vienīgo sarkano lampiņu. Viņa ekrānā skrēja brīdinājuma zīmes – mazas, mirgojošas dakšas un karotes.

"Muļķības! Man nemaz nav vēdera! Esmu skelets! Es varu ēst bezgalīgi! Redzi? Vēl vienu!"

Pēkšņi Skrambis sastinga. Viņa ribas sāka dīvaini vibrēt. Drrr-drrr! Tad atskanēja skaļš, dobjš Gurkšķ!, kas izklausījās tā, it kā kāds būtu uzkāpis uz vecas grīdas.

"Oi... Vai! Man... man liekas, ka man sāp iedomu vēders. Au!"

Skrambis nokrita uz segas un sāka vārtīties kā nomesta zeķe vējā. Viņa vaļīgā kāja gandrīz nokrita.

"Glābiet! Es sprāgšu! Mani kauli izjuks pa visu istabu! Kur ir ārsts? Kur ir plāksteris? Kur ir mana māmiņa?!"

"Bleķīti, skenē viņu! Kas notiek?"

"Skenēju... Pī-pī-pī... Konstatēta akūta pārēšanās ar iedomu mīklu. Sistēma pārslogota."

"Ko mēs varam darīt?"

"Ieteicamā ārstēšana: Smieklu gāze vai milzīgs, episks, neredzams atraugs."

Noa piegāja pie Skrambja un uzlika roku uz viņa plastmasas ribām. Skeletiņš trīcēja kā želeja uz šķīvja.

"Skrambi, tev vajag izlaist gaisu. Iedomājies, ka tu esi balons, kas laiž ārā gaisu."

"Bet es neesmu balons! Es esmu briesmīgs skelets! Auuu!"

"Dari to! Ievelc elpu un... pūt!"

Skrambis ievilka elpu (kaut gan elpot viņam nevajadzēja un plaušu viņam nebija). Viņš spieda un spieda, sarkanām lampiņām acīs mirgojot. Viņš kļuva gandrīz violets no piepūles.

"Es mēģinu! Es... es nevaru! Tas cepums ir iesprūdis starp trešo un ceturto ribu!"

Un tad – pēkšņi un vareni – BUUUUUURP!

Atskanēja tik skaļš un garš atraugs, ka pat Pufiņš bēniņos noteikti pamodās un izlēja savu tēju. Logu stikli notrīcēja. Džinnng!

Noa smējās tik ļoti, ka gandrīz novēlās no gultas malas.

Skrambis lēnām piecēlās, pakratīja kājas, pārbaudīja, vai galva ir vietā, un iztaisnojās.

"O, daudz labāk! Tā bija... episka skaņa! Es esmu talantīgs! Vai dzirdējāt to atbalsi?"

"Sistēmas norma atjaunota. Cepumi neitralizēti. Gaisa kvalitāte istabā... apšaubāma."

"Nākamreiz ēd mazāk, labi? Pat ja tie ir tikai iedomu cepumi."

"Sarunāts, kapteini. Nākamreiz es ēdīšu tikai iedomu brokoļus. Tie nav tik garšīgi, tāpēc vēders nesāpēs."

"Kas te par trokšņiem? Mežonīgie zvēri netiek galā ar vakariņām? Man likās, ka māja sabruks."

Skrambis zibenīgi sastinga un nokrita uz spilvena, izliekoties par parastu rotaļlietu. Bleķītis nodzēsa savu lampiņu.

Noa pasmaidīja un iekāpa dziļāk zem siltās segas.

"Mēs tikai... tīrījām vēderus. Skrambis pārēdās."

"Ak tā? Nu, tad labi, ka māja palika vesela. Labi, labi, vēdera tīrītāj. Laiks sapņiem."

Tētis apsedza Noa, piekārtoja spilvenu un noskūpstīja dēlu uz pieres. Drošība un siltums piepildīja istabu kā mīksta migla. "Zibens-7" bija gatavs nakts lidojumam sapņu pasaulē.