Noa un Putns, kas Piegādā Atbildes
Noa sēdēja pie galda un domāja. Viņam bija jautājums. Liels jautājums.
– Kāpēc debesis ir zilas? – viņš prasīja skaļi.
Skrambis paraustīja plecus.
– Es nezinu. Varbūt kāds izlēja zilo tinti? Vai varbūt tās ir zilas, jo tām ir auksti?
Bleķītis iedūcās.
– Analīze: Debesis izskatās zilas, jo Zemes atmosfēra izkliedē Saules gaismu... Bīp... Garlaicīgi.
Noa gribēja labāku atbildi. Viņš uzrakstīja jautājumu uz mazas papīra lapiņas: "KĀPĒC DEBESIS IR ZILAS?"
Viņš nolika lapiņu uz palodzes, piespieda ar akmentiņu un atvēra logu.
– Ko tu dari? – Skrambis prasīja. – Tu baro vēju?
– Es sūtu vēstuli Pasaules Gudrībai, – Noa teica nopietni.
Viņi gaidīja. Pagāja stunda. Nekas nenotika.
Tad, pēkšņi, atskanēja spārnu švīkstēšana.
Fiu-fiu!
Uz palodzes nolaidās mazs, zelta putniņš. Viņam galvā bija maza pastnieka cepurīte un brillītes uz knābja.
Putniņš paķēra Noa lapiņu, izlasīja to, pamāja ar galvu un... apēda lapiņu! Kraukš!
– Ei! – Skrambis iesaucās. – Viņš apēda jautājumu! Tā nebija desa!
Bet tad putniņš atvēra knābi un nolika uz palodzes citu lapiņu. Tā bija no zelta papīra.
Tad viņš pacēlās spārnos un aizlidoja.
Noa paņēma zelta lapiņu. Tur bija rakstīts ar skaistiem burtiem:
"Debesis ir zilas, lai tu vienmēr zinātu, ka virs tevis ir okeāns, kurā peld sapņi."
– Oho... – Noa nočukstēja. – Tā ir daudz labāka atbilde nekā par tinti.
– Man arī ir jautājums! – Skrambis iesaucās. – Es gribu zināt: "Kur paliek manas zeķes?"
Viņi uzrakstīja Skrambja jautājumu. Putniņš atlidoja atkal. Viņš apēda lapiņu un atstāja atbildi:
"Tavas zeķes dodas brīvdienās uz Zeķu Planētu, kur tās tiek mīlētas un cienītas."
Skrambis bija laimīgs.
– Es zināju! Manas zeķes ir slavenības!
Noa uzrakstīja vēl vienu jautājumu. Visgrūtāko jautājumu, kādu viņš zināja.
"Vai mani vienmēr mīlēs, pat ja es kļūdīšos?"
Putniņš atlidoja. Šoreiz viņš paskatījās uz Noa ar savām mazajām, gudrajām acīm. Viņš neapēda lapiņu. Viņš vienkārši pieskārās Noa rokai ar spārnu.
Un atstāja zelta lapiņu.
Noa izlasīja:
"Mīlestība nav balva par to, ka esi perfekts. Mīlestība ir dāvana par to, ka tu esi TU. Jā, vienmēr."
Noa pasmaidīja. Viņš sajuta siltumu sirdī.
– Ko viņš teica? – Skrambis prasīja, mēģinot izlasīt pār plecu.
– Viņš teica, ka viss ir kārtībā, – Noa atbildēja.
Vakarā, kad viņi gāja gulēt, Noa atstāja logu mazliet vaļā. Gadījumam, ja putniņam vajag atpūsties.
– Labunakti, Atbilžu Putniņ, – Noa nočukstēja.
Un ārā, zvaigžņotajās debesīs, kāds klusi nočivināja: Fiu-fiu... Labunakti, Jautātāj.