Noa un Kaķis, kurš Runā tikai Naktī
Kaimiņu kaķis Muriņš bija parasts, resns, ruds kaķis. Pa dienu viņš tikai gulēja uz sētas staba un ēda zivis. Viņš nekad nespēlējās un nekad nerunāja (izņemot Ņau!, kad gribēja ēst).
Bet vienu nakti, kad Mēness bija pilns kā pankūka, Noa izdzirdēja balsi.
– Psst! Hei, puisīt!
Noa piegāja pie loga.
Uz palodzes sēdēja Muriņš. Viņam bija uzvilkta maza, melna maska (tāda kā Zorro) un ap kaklu bija zelta ķēdīte.
– Muriņ? – Noa brīnījās.
– Kuš! – Muriņš teica cilvēka balsī. Tā bija dziļa un samtaina. – Neesmu nekāds Muriņš. Mans vārds ir Aģents Ūsa. Esmu no Speciālās Nakts Vienības.
Skrambis izlija no gultas apakšas.
– Runājošs kaķis! Es zināju! Viņi plāno pasaules pārņemšanu! Viņi grib pārvērst mūs par pelēm!
– Neuztraucies, kaulu maisiņ, – Muriņš (Aģents Ūsa) atmeta ar ķepu. – Mēs sargājam pasauli, nevis pārņemam to. Mēs cīnāmies pret Nakts Briesmoņiem.
Bleķītis nozibināja gaismu.
– Analīze: Kaķim ir slepenais aprīkojums. Nakts redzamības brilles un... lāzera nadziņi?
– Tieši tā, – Muriņš piekrita. – Un man šonakt vajag palīgu. Mans pārinieks, Aģents Pūka, ir aizmidzis uz radiatora. Vai jūs nāksiet?
– Jā! – Noa bija sajūsmā.
Viņi izrāpās pa logu uz jumta. Nakts gaiss bija vēss un smaržoja pēc piedzīvojumiem.
Muriņš veda viņus pa jumtu korēm. Viņš kustējās kā nindzja – klusi un veikli. Skrambis mēģināja atdarināt, bet paslīdēja un noslīdēja pa notekcauruli.
– Mēs tuvojamies ienaidniekam, – Muriņš nočukstēja. – Tas ir Ēnu Žurka. Viņš zog bērnu miega lāčus.
Tālumā, uz skursteņa, sēdēja milzīga, tumša žurka. Tā turēja zobos mazu, zilu lācīti.
– Mans lācītis! – Noa pazina kaimiņu meitenes mantiņu.
– Mums jābūt klusiem, – Muriņš teica. – Noa, tu novērs uzmanību. Skrambi, tu... ej un grabi.
– Es protu grabēt! – Skrambis bija priecīgs.
Skrambis izlēca uz skursteņa un sāka dejot, klabinot savus kaulus.
– Hei, Žurka! Skaties uz mani! Es esmu skelets, un esmu bīstams! Es varu tevi nobiedēt ar savu... ribu ksilofonu!
Žurka apjukusi paskatījās uz Skrambi. Kas tas par dīvaini?
Tajā brīdī Muriņš lēca. MŅAU-JĀ!
Tas bija perfekts lēciens. Muriņš atņēma lācīti un ar vienu ķepas sitienu aizbaidīja Žurku.
Žurka iečiepstējās un aizbēga tumsā.
– Misija izpildīta! – Muriņš lepni teica, noslaukot ūsas.
Viņi nogādāja lācīti atpakaļ gulētājai meitenei (iemetot to pa logu).
– Paldies, Muriņ... tas ir, Aģents Ūsa, – Noa teica.
– Tas ir mans darbs, – kaķis pamāja. – Bet atceries: rīt no rīta es atkal būšu parasts kaķis. Ja tu mani uzrunāsi, es tevi nepazīšu. Un ja tu dosi man pienu... es to dzeršu.
Viņi atgriezās mājās.
No rīta Noa izgāja dārzā. Muriņš gulēja uz sētas staba un laizīja ķepu. Viņš izskatījās slinks un miegainis.
– Čau, Aģent! – Noa pasauca klusi.
Muriņš atvēra vienu aci. Viņš lēni, lēni piemiedza to.
Un tad viņš pateica parastu Ņau un apgriezās uz otra sāna.
Bet zem viņa kakla siksnas Noa pamanīja mazu, zelta zvaigznīti. Īsta varoņa zīmi.