Noa un Aizsalušais Pūķēns

Ziema dārzā bija barga. Peļķes bija cietas kā stikls, un sniegs kraukšķēja zem zābakiem.

Noa gāja pētīt dārzu. Viņš meklēja pēdas sniegā.

– Varbūt mēs atradīsim polārlāci? – Skrambis ierosināja, drebinoties Noa kabatā. – Vai pingvīnu ar tauriņu?

Bet viņi neatrada lāci. Viņi atrada kaut ko citu.

Mazā, aizsalušā peļķē zem ceriņu krūma bija iesalis... pūķēns.

Tas bija pavisam maziņš, zils un caurspīdīgs. Viņš izskatījās pēc ledus skulptūras, tikai viņa acis bija ciet un viņš nekustējās.

– Nabaga mazais! – Noa iesaucās.

– Analīze: Zema ķermeņa temperatūra. Dzīvības pazīmes: vājas. Nepieciešama steidzama atkausēšana! – Bleķītis pīkstēja.

Noa uzmanīgi izkala ledus gabalu ar pūķēnu un ienesa to mājās.

Viņi nolika ledu uz radiatora. (Bet ne pārāk karsta, lai pūķim nebūtu šoks).

Viņi gaidīja.

Pil... pil... Ledus sāka kust.

Pēc stundas ledus bija pārvērties par ūdeni, un mazais pūķēns gulēja peļķē uz dvieļa. Viņš bija sasalis un zils.

– Viņš neelpo! – Skrambis uztraucās. – Vai man jātaisa mākslīgā elpināšana? Bet man nav plaušu!

Pēkšņi pūķēns nošķaudījās. Aaa-pčī!

No viņa nāsīm izšāvās nevis uguns, bet... mazi, zili burbuļi.

Pūķēns atvēra acis. Tās bija lielas un violetas.

– Kur... kur es esmu? – viņš iečīkstējās.

– Tu esi drošībā, – Noa teica maigi. – Es esmu Noa.

Pūķēns paskatījās apkārt. Viņš mēģināja izplest spārnus, bet tie bija slapji un salipuši.

– Es gribēju lidot... uz dienvidiem... bet mani spārni sasala... un es iekritu peļķē... – pūķēns sāka raudāt. Viņa asaras bija mazi ledus gabaliņi. Klinkš-klinkš.

– Neraudi, mazais, – Skrambis teica. – Paskaties uz mani! Es esmu skelets, un es nenosalu, lai gan man nav ādas!

Noa ietina pūķēnu siltā, sarkanā šallē.

– Tev vajag sasildīties. Un tev vajag vārdu. Es tevi saukšu par Sniedziņu.

Sniedziņš pasmaidīja. Viņš ievilka elpu un mēģināja pūst uguni, lai sasildītu Noa rokas. Viņš pūta no visa spēka...

Puf...

Iznāca tikai vēss gaiss un smarža pēc mentola.

– Es neesmu īsts pūķis! – Sniedziņš noskuma. – Īsti pūķi pūš uguni! Es esmu brāķis!

– Tu neesi brāķis! – Noa iebilda. – Tu esi Ledus Pūķis. Tas ir vēl retāk un foršāk!

– Tiešām?

– Jā! Padomā – vasarā visi gribēs būt tavi draugi, lai atvēsinātos!

Sniedziņš padomāja. Tas izklausījās labi.

Viņš palika pie Noa visu ziemu. Viņš gulēja saldētavā (jo tur viņam bija visērtāk) un ēda saldējumu.

Kad pavasarī viņš beidzot bija gatavs lidot tālāk, viņš bija izaudzis liels un spēcīgs.

– Paldies, Noa, – Sniedziņš teica, stāvot uz palodzes. – Tu izkausēji ne tikai ledu, bet arī manas bailes.

Viņš izpleta spārnus (kas tagad mirdzēja kā dimanti) un aizlidoja uz ziemeļiem, pūšot gaisā priecīgus, zilus burbuļus.