Noa un Pusnakts Zvaigžņu Ekspresis

Pulkstenis rādīja bez piecām pusnakts. Noa zināja to, jo lielais sienas pulkstenis koridorā atsita vienpadsmit reizes un tad vēl piecas ātras – Ding-ding-ding-ding-ding.

Noa sēdēja gultā ar plaši atvērtām acīm. Viņš nevarēja aizmigt. Šodien bija noticis kaut kas nemierīgs – Noa bija satrakojies ar savu labāko draugu bērnudārzā. Viņi bija sakašķējušies par rotaļlietu, un Noa bija pateicis kaut ko sliktu. Tagad, gultā, tie vārdi griezās galvā kā akmens veļas mašīnā – smagi un skaļi.

– Tu domā par to, vai ne? – Skrambis klusi jautāja no spilvena malas. Skeletiņš nebija aizmidzis. Viņš vienmēr juta, kad Noa ir bēdīgs – tā, it kā viņam būtu neredzamas antenas sirds vietā.

– Jā, – Noa atzinās. – Es pateicu kaut ko nepareizu. Un tagad man ir... smags.

Pēkšņi aiz loga atskanēja dīvaina skaņa. Nevis vējš, nevis lietus. Tā izklausījās pēc... vilciena svilpes.

TŪŪŪŪ-TŪŪŪŪ!

Noa pielēca kājās un piegāja pie loga. Ārā, pa debesīm, brauca gaismas vilciens. Viņš bija garš, spīdīgs un zelta krāsā, un viņa vagoni bija veidoti no caurspīdīga materiāla, caur kuru varēja redzēt zvaigznes.

Vilciens apstājās tieši Noa loga priekšā. No vagona atvērās durvis, un iznāca konduktors – mazs, apaļš kundziņš ar sudraba tērpu un lielu, spīdīgu cepuri.

– Pusnakts Zvaigžņu Ekspresis! – konduktors paziņoja cienīgi. – Biļete vienam jaunajam pasažierim!

– Man? – Noa jautāja.

– Tev, – konduktors pamāja. – Šis vilciens brauc tikai tad, kad kādam jaunajam ceļiniekam ir smags uz sirds. Un tavai sirdij šovakar ir liels akmens.

Noa bez ilgas domāšanas uzrāpās pa palodzes malu un iekāpa vilcienā. Skrambis un Bleķītis – viņam pa pēdām.

Vilciena iekšpuse bija brīnišķīga. Sēdekļi bija no mīkstiem mākoņiem. Logu vieta bija zvaigznes – tik tuvas, ka varēja aizsniegt. Un vilciens brauca klusi – nevis ar motoru, bet ar sapņu spēku.

– Kur mēs braucam? – Noa jautāja konduktoram.

– Ir trīs pieturas, – konduktors paskaidroja. – Katra pietura iemācīs tev kaut ko. Pēdējā – atvedīs tevi mājās.

Pirmā pietura: Atmiņu Stacija.

Vilciens apstājās pie mazas stacijas, kas bija veidota no veciem fotoalbumiem. Tur, uz platformas, stāvēja Noa pats – bet mazāks. Trīsgadīgs. Viņš raudāja, jo bija pakritis un sasitis ceļgalu.

Un viņam blakus tupēja tētis, noglāstīja galvu un teica: "Nekas, mazais. Viss sadzīs. Es esmu šeit."

Noa skatījās uz šo ainu un sajuta siltumu krūtīs.

– Tu redzi? – konduktors teica. – Kāds tev sāpina, un kāds tevi dziedēja. Vārdi var sāpināt, bet vārdi var arī dziedēt.

Otrā pietura: Spoguļu Stacija.

Vilciens apstājās pie stacijas, kurā sienas bija no spoguļiem. Bet spoguļi nerādīja Noa seju. Tie rādīja viņa draugu – to pašu zēnu, ar kuru viņš bija sakašķējies. Draugs sēdēja savā gultā un... arī nevarēja aizmigt. Arī viņam bija bēdīgi. Arī viņam bija smags.

– Viņš arī jūtas slikti? – Noa čukstēja.

– Protams, – konduktors teica. – Kad divi draugi sāpina viens otru, abi nes akmeni. Nevis viens.

Skrambis skatījās spogulī un redzēja kaut ko citu – savu seju (vai drīzāk – savu galvaskausu).

– Hei! – Skrambis iesaucās. – Es izskatīšos labāk, nekā parasti! Vai šis spogulis glaimojas?

– Nē, – konduktors paskaidroja. – Tas rāda patiesību. Tu vienkārši neskatīji pietiekami bieži.

Trešā pietura: Rītdienas Stacija.

Pēdējā stacija bija mazliet citāda. Tā neizskatījās pēc stacijas – drīzāk pēc dārza, kurā zied puķes no gaismas. Un vidū stāvēja sols, uz kura sēdēja divi zēni. Tie bija Noa un viņa draugs. Viņi smējās un spēlējās, un starp viņiem nebija neviena akmeņa.

– Kā viņi to izdarīja? – Noa jautāja.

– Skaties uzmanīgi, – konduktors čukstēja.

Noa redzēja, kā rītdienas Noa pienāk pie drauga un pasaka: "Man ir žēl. Es pateicu sliktu. Es tā nedomāju. Tu esi mans draugs."

Un draugs pasaka: "Man arī ir žēl."

Un viss. Akmens pazūd. Gaisma atgriežas.

Noa acīs ielīda siltas asaras – ne bēdu, bet... atvieglojuma.

– Es to varu, – viņš čukstēja. – Es varu pateikt "man ir žēl".

Konduktors pasmaidīja.

– Tas ir viss, kas vajadzīgs. Tikai divi mazi vārdi. Bet tie ir stiprāki par jebkuru maģiju.

Vilciens atgriezās pie Noa loga. Noa izkāpa un ielīda gultā. Viņš jutās vieglāks – daudz, daudz vieglāks. Akmens bija samazinājies līdz oļa izmēram, un Noa zināja, ka rīt no rīta tas pazudīs pavisam.

Skrambis iekārtojās uz spilvena.

– Zini, Noa, – viņš klusi teica. – Es reiz pateicu Bleķītim, ka viņš ir rūsains. Viņš apklusa uz veselu stundu. Man bija ļoti slikti. Bet tad es pateicu "piedod", un viņš atkal sāka bīpēt.

– Apstiprinu, – Bleķītis klusi iepīkstējās no plaukta. – Atmiņa: Skrambja atvainošanās. Statuss: saglabāta kā vērtīga.

Skrambis pasmaidīja (vai drīzāk viņa žoklis mazliet noņirgās).

Tētis ienāca istabā – tā, kā vienmēr, tiešām laikā.

– Vai viss kārtībā? – viņš jautāja, apsēžoties uz gultas malas.

– Jā, – Noa teica. – Tēti, es rīt pateikšu draugam "piedod".

Tētis pamāja.

– Tas ir ļoti drosmīgi, Noa. Dažreiz "piedod" ir grūtāk pateikt nekā "es tevi mīlu". Bet tas ir tikpat svarīgi.

Tētis noskūpstīja Noa pieri. Noa aizvēra acis.

Aiz loga debesis bija tukšas. Vilciens bija prom. Bet Noa zināja, ka tas vienmēr ir tuvumā – gaida tajā stacijā, kas atrodas starp vakardienu un rītdienu.

Un Noa aizmiga, zinādams, ka rīt būs labāka diena. Jo viņš jau zināja pareizos vārdus.