Noa, Skrambis un Lielais Zeķu Portāls
Veļas mašīna bija klusa. Tā bija beigusi savu darbu un stāvēja tumšajā vannas istabā kā iemigusi kosmosa kapsulu. Viņas durvis bija mazliet pavērtas, un no iekšpuses nāca silts, tvaicīgs gaiss, kas smaržoja pēc lavandas un noslēpumiem.
Noa stāvēja pie mašīnas un kaut ko meklēja veļas grozā.
– Mana zeķe! – viņš iesaucās. – Mana zilā zeķe ar raķetēm ir pazudusi! Mamma ielika pāri, bet iznāca tikai viena!
Skrambis stāvēja blakus un skatījās uz veļas mašīnu ar dziļu aizdomīgumu.
– Es jau sen teicu – šī mašīna ir ZAGLIS, – Skrambis noteica, rokas sānos. – Viņa ēd zeķes! Es reiz redzēju, kā viņa norija veselu dvieli! Un tagad – tavu mīļāko zeķi!
– Bīp, – Bleķītis iepīkstējās no vannas malas. – Analīze: zeķe nav mašīnas cilindrā. Nav filtrā. Nav aiz gumijas blīves. Secinājums: zeķe ir... pazudusi citā dimensijā.
– Citā dimensijā?! – Noa un Skrambis iesaucās reizē.
Bleķītis norādīja uz veļas mašīnas atvērto lūku.
– Veļas mašīna darbojas kā Centrifūgas Portāls. Griežoties lielā ātrumā, tā rada dimensiju plaisu. Mazas lietas – piemēram, zeķes – dažreiz iekrīt tajā.
Noa bez ilgas domāšanas pieliecās un ielīda veļas mašīnā. (Viņš bija mazs un tiešām tur ietilpa.)
– Noa! – Skrambis sauca. – Pagaidi! Es nāku līdzi! Es nevaru tevi pamest vienu citā dimensijā! Ko es darīšu bez tevis? Ar ko es smiekšos par saviem jokiem? Ar sevi?!
Skrambis ielēca iekšā. Bleķītis – aiz viņa.
Un tajā mirklī veļas mašīna sāka griezties. VŪŪŪŪŪ-ŽŪŪ-KLIKŠ!
Viss griezās. Krāsas sajaucās. Skaņas kļuva šķidras. Un tad –
PUF!
Viņi nokrita uz mīkstas, krāsainas zemes.
Noa paskatījās apkārt. Viņi bija nonākuši neticamā vietā. Viss apkārt bija no zeķēm. Zeme bija no izlocītām svītrainām zeķēm. Koki bija no garām, zaļām zeķēm, kas stiepās gaisā kā palmām. Un debesis – tās bija veidotas no milzīgām, rozā zeķēm, kas lēnām šūpojās vējā.
– Mēs esam Zeķu Pasaulē! – Noa iesaucās.
– Vai te smaržo pēc kājām? – Skrambis jautāja, smilšot degunu (kura viņam nebija).
– Gaisa analīze: lavandas mīkstinātājs, 78%. Kāju smarža: 0%, – Bleķītis apstiprināja.
Viņi devās pa Zeķu Taku. Ceļš bija mīksts un elastīgs – katrs solis atspēra atpakaļ kā uz batuta. Skrambis ar katru soli uzlēca arvien augstāk, kamēr ar galvu ietriecās Zeķu Koka zarā un tajā iežvācās.
– Palīgā! – viņš kliedza, karoties kā zeķe uz veļas auklas. – Es esmu kļuvis par Zeķu Putnu!
Noa viņu novilka un gāja tālāk.
Pēkšņi viņi izdzirdēja balsis. Smalkas, augstas, kā zvaniņu skaņas.
Aiz kāda Zeķu Krūma parādījās mazas būtnes. Tās bija Zeķu Rūķi – sīciņi radījumi, katrs no vienas mazas zeķes, ar acīm, rokām un kājām, kas vicinājās šurpu turpu.
– Cilvēki! – viens zaļš Zeķu Rūķis iesaucās. – No Lielo Kāju Pasaules!
– Vai viņi ir bīstami? – čukstēja mazs sarkans Rūķis, slēpjoties aiz akmens (kas patiesībā bija sastiķēta vilnas zeķe).
– Mēs meklējam manu zeķi, – Noa paskaidroja. – Zilu, ar raķetēm. Viņu sauc... nu... vienkārši "Mana Zeķe".
Zaļais Rūķis pamāja.
– Mēs zinām! Viņa nokrita šeit pagājušajā ciklā! Viņa ir Zeķu Pilsētas centrā – viņa ir kļuvusi par mūsu jauno karali̦eni!
– Karaliene?! – Skrambis iesaucās. – Mana zeķe ir karaliene?! Es vienmēr zināju, ka tā ir īpaša!
– Tā ir MANA zeķe, – Noa laboja.
Viņi devās uz Zeķu Pilsētu. Tā bija brīnišķīga vieta – celtnes no sakrautām, krāsainām zeķēm, tilti no elastīgiem lenčiem, un centrā – Lielais Tronis, kas bija veidots no vislielākās tēta zeķes.
Un tur, uz troņa, sēdēja Noa zilā zeķe ar raķetēm. Viņai galvā bija maza, rozā kronīte.
– Sveicināti! – zeķe teica (izrādījās, zeķes šeit var runāt). – Es esmu Karaliene Rakete! Un man šeit patīk! Šeit neviens mani nemēģina uzvilkt uz slapjas kājas!
Noa jutās divējādi. Viņam bija prieks, ka zeķe ir laimīga. Bet viņam viņa bija vajadzīga!
– Bet man ir aukstā kāja! – Noa teica. – Man vajag tevi! Tu esi mana mīļākā zeķe!
Karaliene Rakete padomāja.
– Labi, – viņa teica beidzot. – Es atgriezīšos. Bet ar vienu nosacījumu – tu vienmēr liksi mani pārī ar manu māsu! Nekad nesūtīsi mani veļas mašīnā vienu!
– Solīts! – Noa teica.
Zeķu Rūķi sarīkoja nelielu atvadu ceremoniju – ar konfeti no auduma šķiedriņām un himnu, ko dziedāja pieci mazākie rūķi (viņu balsis bija tik smalkas, ka Skrambis domāja, ka viņam svilpo ausīs).
Noa paņēma savu zeķi, apskāva Zeķu Rūķus un devās atpakaļ.
Veļas mašīna atkal sagriežas – VŪŪ-ŽŪŪ-KLIKŠ! – un viņi visi trīs (nu, četri, ja skaita zeķi) izripoja ārā uz vannas istabas grīdas.
Noa turēja rokā savu zilo zeķi ar raķetēm. Viņa bija silta un tīra.
Tētis ienāca vannas istabā.
– Noa, vai tu atradi savu zeķi?
– Jā, tēti! Viņa bija kļuvusi par karalieni citā dimensijā!
Tētis pasmaidīja.
– Veļas mašīna ir noslēpumaina vieta. Bet zini ko? Vienmēr liec zeķes pārī – tad tās nepazūd.
Noa pamāja un cieši saspieda zeķi.
Tajā vakarā, iekāpjot gultā, viņš uzvilka abas zilās zeķes ar raķetēm. Kājas jutās siltas un piedzīvojumiem gatavas.
Skrambis jau gulēja, bet pa miegu murmināja:
– Zeķu Pasaulē bija labs... liec mani nākamreiz veļas mašīnā... es gribu būt karalis...
Un Noa aizmiga, zinādams, ka pat visvienkāršākajā lietā – pat zeķē – var slēpties vesela, brīnišķīga pasaule.