Noa un Pulkstenis, kas Iet Atpakaļ

Virtuvē pie sienas karājās vecmāmiņas vecais pulkstenis ar svārstu. Tik-tak, tik-tak.

Noa skatījās uz to. Viņam nepatika, ka pulkstenis tikai iet uz priekšu. Laiks gulēt, laiks celties, laiks ēst.

– Es gribu, lai laiks iet atpakaļ! – Noa teica. – Es gribu atkal svētdienas rītu!

Viņš uzkāpa uz krēsla un ar pirkstu pastūma svārstu nepareizā virzienā.

Tak-tik! Tak-tik!

Pulkstenis sāka skanēt dīvaini. Rādītāji sāka griezties atpakaļgaitā. Ātri!

Pēkšņi istabā mainījās gaiss. Tas smaržoja pēc ceptiem āboliem un kanēļa.

– Kas notiek? – Skrambis turējās pie krēsla kājas. – Es jūtos jaunāks! Mani kauli kļūst... baltāki?

Istaba sāka mainīties. Mēbeles kļuva vecākas lelles. Televizora vietā parādījās radio.

Un pie plīts stāvēja... nevis mamma, bet maza meitene ar bizēm.

– Tā ir mamma? – Noa neticēja savām acīm.

Meitene spēlējās ar lelli. Viņa izskatījās tieši tāda kā Noa, tikai ar bizēm.

– Mamma! – Noa sauca.

Meitene viņu nedzirdēja. Viņa bija pagātnē. Viņa dziedāja dziesmiņu.

Tad ienāca vēl mazāks zēns ar rotaļu mašīnīti. Tas bija tētis!

Viņi abi sāka spēlēt "veikalu".

– Es pirkšu trīs kilogramus smieklu! – tētis teica.

– Tas maksā divus apskāvienus! – mamma atbildēja.

Noa smaidīja. Viņa vecāki bija bērni! Viņi bija tieši tādi paši kā viņš.

Skrambis piegāja pie mammas lelles.

– Sveika, lelle. Es esmu Skrambis no nākotnes. Vai tu zini, kas ir internets? Nē? Laimīgā.

Bleķītis pīkstēja.

– Laika paradokss! Mums jāatgriežas! Ja mēs paliksim, mēs izdzisīsim!

Noa negribēja iet. Bija tik jauki redzēt vecākus mazus.

Bet tad pulkstenis sāka zvanīt divpadsmit. DONG!

Istaba sāka izplūst.

Noa steidzās pie pulksteņa. Viņš apturēja svārstu un iegrieza to pareizi.

Tik-tak... Tik-tak...

Viss atgriezās savās vietās. Televizors. Dīvāns. Un mamma pie plīts, cepot pankūkas.

Mamma pagriezās.

– Noa? Kāpēc tu skaties uz mani tā?

Noa pieskrēja un apskāva mammu.

– Es zinu, ka tu pirki trīs kilogramus smieklu, – Noa nočukstēja.

Mamma sastinga. Viņa pasmaidīja – tādu noslēpumainu smaidu.

– Tā bija mana mīļākā spēle ar tēti, – viņa teica. – Kā tu to zināji?

Noa piemiedza ar aci pulkstenim.

– Laiks pastāstīja.