Noa un Dziesma, kas Apstādina Lietu

Ārā plosījās vētra. Lietus sitās logā kā mazas dūres. Bum-bum-bum! Pērkons rūca kā izsalcis lauva.

Noa baidījās. Viņš paslēpās zem segas.

Skrambis arī trīcēja (un klabēja).

– Es nebaidos! – Skrambis teica. – Es tikai... dejoju bailīgo deju. Tā ir jauna mode!

Bleķītis mirgoja sarkanā krāsā.

– Meteo trauksme! Gaisa spiediens krītas. Vētra ir dusmīga.

– Kāpēc vētra ir dusmīga? – Noa jautāja, izbāžot degunu no segas.

– Varbūt viņai sāp vēders? – Skrambis minēja. – Varbūt viņa apēda zibeni un tagad viņai dedzina?

Noa piegāja pie loga. Debesis bija gandrīz melnas. Koki locījās.

Viņš atcerējās, ko mamma dara, kad Noa ir dusmīgs vai bēdīgs. Viņa dzied.

– Mums vajag viņai nodziedāt šūpuļdziesmu! – Noa izdomāja.

– Vētrai? – Skrambis neticēja. – Viņa ir pārāk skaļa! Viņa mūs nedzirdēs!

– Mums jādzied skaļāk! – Noa uzkāpa uz krēsla.

Viņš sāka dziedāt mammas dziesmu:

"Aijā, žūžū, vētra guli..."

Skrambis paņēma karoti un sāka sist ritmu uz radiatora. Tink-tink-tink!

Bleķītis pievienoja basu. Dūūm-dūūm...

Viņi dziedāja kopā. Sākumā vētra rūca pretī. RŪŪŪ!

Bet Noa nepadevās. Viņš dziedāja par sauli, par mieru, par siltiem cepumiem.

Lēnām, lēnām pērkons kļuva klusāks. Tas vairs nerūca, bet murrāja.

Lietus pārstāja sisties logā. Tas sāka krist maigi un lēni. Šššš....

Debesis kļuva gaišākas.

– Tas strādā! – Skrambis čukstēja. – Mēs iemidzinājām vētru!

Pēdējais zibens nozibsnīja – bet tas nebija briesmīgs. Tas izskatījās pēc smaida debesīs.

Mākoņi pašķīrās, un parādījās varavīksne. Tā bija kā krāsains tilts pāri visai pasaulei.

– Mēs uztaisījām koncertu dabai! – Noa bija lepns.

Tētis ienāca istabā.

– O, vētra beidzās. Un, dzirdu, ka jums te bija sava ballīte.

– Mēs dziedājām, tēti, – Noa teica. – Lai debesis neniktos.

Tētis pasmējās un sabužināja Noa matus.

– Mūzika var nomierināt pat vislielākos zvērus. Un vētras.