Noa un Piena Ceļa Pasts
Bija vēls vakars. Noa jau gulēja gultā un skaitīja zvaigznes pa logu. Viena, divas, trīs... septiņpadsmit...
Pēkšņi – Ping!
Kaut kas mazs un spīdīgs atsitās pret stiklu.
Noa piecēlās un atvēra logu. Uz palodzes gulēja aploksne. Tā nebija parasta aploksne. Tā bija no zila stikla un spīdēja tumsā. Uz tās bija zīmogs ar komētu.
Skrambis izlīda no zem-gultas.
– O, vai tā ir rēķins par maniem zobiem? – viņš jautāja, taustot savus plastmasas zobus. – Es ceru, ka nē, jo man nav naudas, tikai pogas!
Bleķītis noskenēja aploksni.
– Analīze: Piena Ceļa Pasts. Sūtītājs: Nezināms. Saņēmējs: Noa. Saturs: Kosmiska Vēstule.
Noa uzmanīgi atvēra stikla aploksni. No tās izbira ārā sudraba putekļi un maza, mirdzoša zīmīte.
Tajā bija rakstīts:
"Noa, palīgā! Mūsu Piegādes Kuģis 'Komēta-5' ir iestrēdzis tavā rajonā. Dzinējs sabojājies. Mums ir pilna krava ar 'Arlabunakti' bučām, kas jānogādā uz planētas Marss-Junior. Bērni nevar aizmigt! – Galvenais Pastnieks Orio."
– Marss-Junior? – Skrambis iepleta acis (caurumus). – Tur dzīvo mazie marsieši? Vai viņi ir zaļi un mazi kā pipargurķīši?
– Nav laika domāt par gurķiem! – Noa teica. – Mums jāatrod kuģis!
Viņi izgāja dārzā. Tur, starp ērkšķogu krūmiem, tiešām kūpēja mazs, sudraba kuģītis. Tas izskatījās pēc pastkastītes ar spārniem.
Blakus stāvēja Pastnieks Orio – garš, tievs citplanētietis ar brillēm un lielu somu.
– Ak vai, ak vai! – Orio vaimanāja. – Dzinējs ir čupā! Zvaigžņu degviela ir beigusies! Kā es piegādāšu visas šīs bučas?
– Bučas? – Skrambis brīnījās. – Jūs vedat bučas pasta somā? Vai tās nesalīp?
– Tās ir Kosmiskās Bučas! – Orio paskaidroja. – Tās ir mazas, siltas gaismas bumbiņas, ko vecāki domās sūta bērniem, kad viņi ir tālu. Tās ir vissvarīgākā sūtījumu krava Visumā!
Noa ielūkojās kuģī. Tur tiešām bija tūkstošiem mazu, maigi rozā bumbiņu, kas dūca.
– Mums vajag degvielu, – Noa teica.
– Esmu mēģinājis visu! – Orio raudāja. – Mēness putekļus, saules starus... nekas nestrādā!
Bleķītis piebrauca pie dzinēja.
– Analīze: Dzinējs darbojas uz 'Mierīgo Domu' enerģijas. Tev vajag kaut ko ļoti, ļoti mierīgu.
– Mierīgu? – Skrambis iesmējās. – Es neesmu mierīgs! Es esmu satraukts skelets!
Noa padomāja. Kas ir vismierīgākā lieta pasaulē?
– Es zinu! – Noa iesaucās. – Mammas šūpuļdziesma!
– Vai tu vari to ielikt dzinējā? – Orio jautāja cerīgi.
Noa piegāja pie dzinēja tvertnes. Viņš aizvēra acis un sāka klusi dungot dziesmiņu, ko mamma viņam dziedāja, kad viņš bija mazs.
"Aijā, žūžū, lāča bērni..."
Lēnām, lēnām dziesmas skaņas pārvērtās par mīkstu, zilu gaismu.
Gaisma ietecēja dzinējā.
Vūūūmm... – kuģis iedūcās. Tas sāka spīdēt!
– Tas strādā! – Orio kliedza. – Tu esi ģēnijs, Noa! Mierīga dziesma ir vislabākā degviela!
Kuģis pacēlās gaisā. Orio ielēca iekšā.
– Paldies! Tagad mazie marsieši dabūs savas bučas! Un es nezaudēšu darbu!
Viņš pamāja un aizšāvās debesīs kā sudraba bulta. Ping! Un pazuda starp zvaigznēm.
Noa, Skrambis un Bleķītis palika dārzā.
– Zini, – Skrambis teica, skatoties uz Mēnesi. – Es arī gribētu saņemt vēstuli. Kaut vai rēķinu par kauliem. Galvenais, ka kāds atceras.
Noa apskāva Skrambi.
– Es tev rīt uzrakstīšu vēstuli, Skrambi. Un ielikšu to zem tava spilvena.
Skrambis pasmaidīja (cik nu skelets var pasmaidīt).
– Paldies, draugs. Bet neprasi man maksāt par zobiem. Esmu bankrotējis.
Viņi gāja gulēt. Noa aizmiga, zinot, ka kaut kur tālu, uz Marsa, mazie zaļie bērni beidzot guļ saldā miegā, saņēmuši savas bučas no Piena Ceļa Pasta.