Noa un Krēsls, kas Atceras

Viesistabas stūrī stāvēja vecs, liels atpūtas krēsls. Tas bija pārklāts ar mīkstu, zaļu samtu, kas vietām bija nodilis. Tētis tajā vienmēr lasīja avīzes, un mamma tajā adīja.

Vienu pēcpusdienu, kad mājās bija kluss, Noa dzirdēja dīvainu skaņu.

Nopūta.

Tā nāca no stūra.

– Skrambi? – Noa paskatījās apkārt. – Vai tas biji tu?

– Nē! – Skrambis atbildēja no pagultes. – Es nenopūšos. Es tikai grabu.

Atkal. Dziļa, smaga nopūta.

Noa pielavījās pie krēsla. Viņš pieskārās samtam.

– Sveiki? – Noa čukstēja.

Krēsls mazliet sakustējās. (Jā, krēsls sakustējās!)

– Eh... – Krēsls ierunājās dobjā, vecā balsī. – Neviens mani vairs nemīl. Esmu vecs putekļu maiss.

Noa no pārsteiguma apsēdās uz grīdas.

– Tu runā?

– Protams, ka es runāju! – Krēsls īgni noburkšķēja. – Es esmu Viedais Krēsls. Es esmu redzējis trīs paaudzes! Es atceros tavu vectētiņu, kurš te sēdēja un pīpēja pīpi. Es atceros tavu tēti, kad viņš bija maziņš un lēkāja pa mani ar netīrām kājām (ai, kā man tas nepatika!). Un tagad... tagad neviens ar mani nerunā. Tikai uzliek avīzi.

Skrambis izlīda ārā un piebakstīja krēslam.

– Oho! Runājoša mēbele! Vai tu zini kādu joku? Ko galds teica krēslam?

Krēsls nopūtās vēlreiz.

– Joki... Man nav laika jokiem. Es esmu pilns ar atmiņām, bet tās sāk izbalēt. Ja neviens neatceras, es vienkārši... izjukšu.

Bleķītis pieripoja un ieslēdza skeneri.

– Analīze: Objekts 'Krēsls' satur 84 gigabaitus emocionālo datu. Atmiņas līmenis: zems. Ieciemojiet steidzami!

Noa saprata. Krēslam vajadzēja sajust, ka viņš ir svarīgs.

– Es gribu dzirdēt, – Noa teica. – Pastāsti man par tēti, kad viņš bija mazs.

Krēsls mazliet iztaisnojās (atsperes iečīkstējās priecīgāk).

– Ak, tavs tētis... Viņš bija resgalis. Viņš reiz paslēpa zem manis savu piena zupu, jo negribēja to ēst. Es smaržoju pēc piena nedēļu!

Noa iesmējās.

– Un ko vēl?

– Un tava mamma... Kad viņa pirmo reizi atnāca ciemos, viņa apsēdās manī sastingusi no uztraukuma. Bet es viņu apskāvu ar saviem roku balstiem, un viņa nomierinājās. Es biju pirmais, kurš zināja, ka viņi apprecēsies.

Krēsls runāja un runāja. Viņa balss kļuva siltāka. Samts sāka mirdzēt (psiholoģiski).

Noa iekāpa krēslā un saritinājās kamoliņā.

– Tu esi vislabākais stāstnieks pasaulē, Krēsl, – Noa teica.

Tajā brīdī istabā ienāca tētis. Viņš redzēja Noa sēžam vecajā krēslā.

– Hei, – tētis pasmaidīja. – Tu sēdi vectēva krēslā. Zini, es arī tur sēdēju, kad biju mazs.

– Es zinu, – Noa teica. – Krēsls man pastāstīja par piena zupu.

Tētis apstājās. Viņš paskatījās uz Noa, tad uz krēslu.

– Par zupu? – Tētis iesmējās un noglaudīja krēsla roku balstu. – Jā... tas bija sen. Šis vecais draugs zina visus noslēpumus.

Krēsls vairs nenopūtās. Viņš jutās lepns. Viņš jutās vajadzīgs.

Skrambis mēģināja uzkāpt uz atzveltnes.

– Es būšu karalis! – viņš paziņoja. – Karalis Skrambis Pirmais, Kaulu Valdnieks!

Krēsls maigi noskurinājās un nometa Skrambi mīkstajā sēdeklī.

– Sēdi mierīgi, kaulu maisiņ, – Krēsls nočukstēja. – Es tev pastāstīšu pasaku par veco dīvānu, kas apēda pulti.

Un tā viņi visi sēdēja – Noa, tētis, Skrambis un Bleķītis – ap veco, zaļo krēslu, kas vairs nejutās vecs, bet gan vērtīgs.