Noa un Pasaules Lielais Bruņurupucis
Noa gulēja savā gultā un skatījās griestus. Bija tāds vakars, kad acis negribēja vērties ciet. Galvā griezās domas kā karuselis: "Kāpēc debesis ir tik lielas? Kāpēc es esmu tik mazs? Un kur beidzas pasaule?"
Pagalvī palika tūļīgs, un sega likās par karstu, un tad atkal par vēsu. Noa apgriezās uz vienu sānu. Tad uz otru. Aiz loga koks mierīgi šūpojās, un mēness rīlēja mākoņos kā vecmāmiņas sudraba bļoda.
– Tu nevari aizmigt, – klusi teica Skrambis. Skeletiņš sēdēja uz galda malas un lēni kratīja kājas. – Es dzirdu, kā tavi smadzeņu zobratiņi griežas. Tir-tir-tir. Kas tev neder, Noa?
Noa padomāja.
– Es domāju... vai pasaule ir droša? Tā ir tik liela. Un es esmu tik mazs. Kas to visu tur?
Skrambis atvēra muti, lai atbildētu, bet viņam nebija ne jausmas. Viņš pameta skatienu uz Bleķīti, kurš stāvēja uz plaukta "miega režīmā".
– Bleķīti, – Skrambis čukstēja. – Modināšanas laiks! Noa filozofē!
Bleķītis ieslēdzās. Bzzzt. Viņa zaļā lampiņa iemirdzējās.
– Sistēma ielādēta. Jautājums par pasaules struktūru detektēts. Atbilde: meklēšanas režīmā.
Un tad – šovakar bija tāds vakars – notika kaut kas, ko Noa nebija gaidījis.
Grīda zem gultas lēnām sāka kustēties. Nevis trīcēja – bet kustējās. It kā elpo. Fffūūū... hāāāā... fffūūū...
Noa sagrāba gultas malu.
– Skrambi?!
– Es neko nedarīju! – Skrambis kauliņus klabinādams nolēca no galda. – Es zvēru pie savām ribām!
Grīda pacēlās. Sienas aizvirzījās malā. Griesti atlidoja prom kā atvērts ielūgums. Un Noa ieraudzīja to.
Pasaule zem viņa nebija grīda. Tā bija milzīga, brūna, noslēpumaina mugura. Plata kā laukums. Ar rievām un rakstiem, kas izskatījās pēc seniem labirintiem. Tā bija Bruņurupuča mugura.
Noa, Skrambis un Bleķītis stāvēja uz milzīga, sena Bruņurupuča muguras.
– Bīp-bīp, – Bleķītis klusi teica. – Radā datus... Objekts: Čarlijs. Suga: Testudo Cosmicus. Vecums: ļoti, ļoti, ĻOTI vecs.
Bruņurupucis lēnām pagriezās. Viņa acis bija dziļas un mierīgas kā divi ezeri. Tās bija tādas acis, kas redzējušas visu – kā saulei uzaust un kā zvaigznēm piedzimst.
– Sveicināts, mazais Noa, – Bruņurupucis teica. Viņa balss bija zemāka par zemāko noti, ko prot nospēlēt kontrabass. Tā skanēja kā zeme, kas runā.
– Vai... vai tu turi pasauli? – Noa jautāja.
– Jā, – Bruņurupucis lēnām pamāja ar milzīgo galvu. – Es nesu to uz savas muguras. Es eju lēni, bet es neapstājos. Nekad.
Skrambis paskatījās lejup no Bruņurupuča malas.
– Bet... uz kā tu stāvi? – viņš jautāja, galvu sagāzis.
Bruņurupucis pasmaidīja.
– Uz cita bruņurupuča. Un viņš – uz vēl cita. Un tā – līdz pat gaismai.
– Bet kas ir apakšā? – Skrambis neatlaidās.
– Apakšā ir ticība, – Bruņurupucis atbildēja. – Kāds tic, ka pasaule ir droša. Un tāpēc tā ir.
Noa jutās dīvaini. Viņš stāvēja uz milzīga dzīvnieka muguras, un zem viņa bija bezgalība. Bet viņam nebija bail. Jo Bruņurupucis bija tik mierīgs, ka pats miers jutās drošāk.
– Man bija bail, ka pasaule var nokrist, – Noa klusi atzinās. – Ka nekas to netur.
Bruņurupucis lēnām pievēra vienu aci – tā bija tāda mierīga, gudra piemiegšana.
– Pasaule nekrīt, mazais. Zini, kāpēc?
– Kāpēc?
– Jo katru nakti kāds mazs zēns kaut kur pasaulē domā tāpat kā tu – "vai pasaule ir droša?" Un tā domāšana rada gaismu. Un gaisma tur visu kopā.
Noa paskatījās uz leju. Tur, zem Bruņurupuča, viņš ieraudzīja tūkstošiem mazu gaismiņu. Katrs punktiņš bija kāda bērna doma – kāds jautājums, kas sūtīts debesīm pirms iemigšanas. Un tās visas kopā veidoja tīklu, kas turēja pasauli kā milzīgs, gaismas tīkls.
– Es esmu viens no tiem? – Noa čukstēja.
– Tu esi viena no visspožākajām, – Bruņurupucis teica. – Jo tu jautā, nevis baidies. Un tas ir ļoti reti.
Skrambis no saviļņojuma bija sēdies uz Bruņurupuča muguras un izlikās, ka viņam acs netrīc (lai gan trīcēja abas).
– Tas ir... skaisti. Pat manas ribas jūtas siltas. Vai tas ir iespējams?
Bruņurupucis pasmaidīja.
– Laiks mazajam cilvēkam atgriezties gultā, – viņš teica. – Bet atceries, Noa: ikreiz, kad tu jūties mazs, padomā par mani. Es nesu visu uz savas muguras, un es eju lēni. Tu neesi mazs – tu esi daļa no visa.
Noa sajuta, kā viņa plakstiņi kļūst smagi. Istaba atgriezās – sienas, griesti, mīkstā sega. Viņš atkal gulēja savā gultā. Bet kaut kas bija citādāk. Pagalvis jutās mīkstāks. Sega jutās drošāka. Un zem gultas nebija tukšums – tur bija Bruņurupucis.
Skrambis uz naktsskapīša jau bija aizmidzis, bet caur miegu viņš murmināja:
– Čarlij... jūsu mugura bija ļoti izturīga... labāka nekā mans matracis...
Tētis ienāca istabā.
– Noa, vēl neaizmigi?
– Jau gandrīz, – Noa čukstēja. – Tēti, vai tu zināji, ka pasauli tur bruņurupuči?
Tētis pasmaidīja un apsēdās uz gultas malas.
– Es zināju. Un zini, kas tur pašu pirmo bruņurupuci?
– Kas?
– Mīlestība, – tētis teica un noskūpstīja Noa pieri. – Arlabunakti, pasaules stiprinieks.
– Arlabunakti, tēti.
Noa aizvēra acis. Zem segas viņš jutās kā uz milzīga, silta Bruņurupuča muguras, kas iet cauri kosmosam. Lēni, mierīgi un droši.
Un Noa beidzot aizmiga.